Ja mums trūkst asprātīgu stāstiņu, skeču un monologu autoru, par latviešu karikatūrām sūdzēties nevaram. Bija slavenais Gunārs Bērziņš, kura darbus vecā “Dadža” lasītāji allaž gaidīja ar prieku. Karikatūristu netrūkst: Ēriks Ošs, Niola Nagaine, kas zīmē “Druvai”, arī novadnieks Gatis Šļūka, viens no aktīvākajiem karikatūristiem patlaban.
Dzimis un audzis Raunā, kur joprojām mīt viņa vecāki, Gatis jau pirmajā klasē sapratis, ka vēlētos būt karikatūrists. Kā viņš norāda savā portālā karikatura.lv: “Pamatskolā zīmēšanas stundās zīmēju cilvēkus ar lieliem deguniem, acīm, četriem pirkstiem, skolotāja par to lika labas atzīmes. Pilnas bija piezīmētas literatūras, matemātikas un citas klades. Tā nu zīmēju un pārzīmēju, līdz aizzīmējos tā, ka 14 gados saņēmu savu pirmo honorāru par karikatūras publikāciju avīzē.”
Kopš tā laika mākslinieks sadarbojies ar daudziem izdevumiem, bet kopš 1998. gada viņa darbus var redzēt “Latvijas Avīzē”, “Sporta Avīzē”, “FHM”, “Autobild”, “Dadzis”, “Golfs.lv”.
Jautāts, kā rodas izvēle būt par karikatūristu, nevis gleznotāju, G. Šļūka saka: “Varbūt izvēli ietekmēja „Dadžos” skatītās karikatūras, varbūt bija cits iemesls, tagad grūti pateikt. Bet varu apliecināt, ka esmu izdarījis pareizo izvēli, zīmēt karikatūras joprojām patīk tikpat labi kā sākumā. Patīkami, ka latviešu mediji labprāt izmanto šo žanru, jo karikatūra piedod tādu īpašu odziņu ikvienam izdevumam.”
Kopumā uzzīmēts liels skaits karikatūru. Neliela daļa aplūkojama grāmatā “Gatis Šļūka. Karikatūras”, bet darbus, kas tapuši no 2005.gada vidus, var aplūkot portālā karikatūra.lv.
Autors stāsta, ka mēnesī vidēji top 30 – 40 karikatūras. Idejas lielākoties domā pats, lai gan daži mediji iesakot, ko zīmēt. Ņemot vērā, ka jāzīmē vismaz viena karikatūra dienā, jautāju, vai viegli atrast jaunas idejas.
“Kā kuru reizi. Dažkārt, jo vairāk zīmē, jo vairāk ideju rodas. Bet gadās, ka iestājas tukšais periods, tad nākas pie galda sēdēt ilgāk, lai kaut ko izmocītu. Interesanti, ka labās idejas atnāk nevis pēkšņi, bet šādās mokās, sēžot pie galda, prātojot, ko par konkrēto tēmu uzzīmēt. Kad rezultāts labs, ir liels prieks. Kā dziesmā saka – mākslas darbi rodas mokās. Protams, ir idejas, kuras konkrētajā laikā posmā publicēšanai neder, bet kuras piefiksēju. Uzskicēju, krāju, gan jau noderēs. Parasti agri vai vēlu arī tā notiek,” stāsta G. Šļūka.
Vairums viņa karikatūru papildina zīmēto personāžu teiktais . Ja top alegorisks zīmējums, varot iztikt arī bez teksta. Karikatūru konkursos pasaulē valda uzskats, ka karikatūrai jābūt bez teksta, lai to var saprast jebkurā valstī. “Man gan tās lielākoties ir ar tekstiem, jo šķiet, ka ar tiem rezultāts būs smieklīgāks,” atzīst autors.
Mākslinieks norāda, ka Latvijas karikatūra allaž bijusi aktīva. Kādu brīdi varbūt bijis pieklusums, bet zīmēt gribētāju netrūkšot nekad. Tagad karikatūru žanrā ienākot jaunā paaudze, kas veco laiku „Dadzi” varbūt pat nav redzējusi. Nākot ar savu skatījumu un piedāvājumu.
Uz jautājumu, vai karikatūristi paši ir jautri ļaudis, G. Šļūka atbild: “Kā nu kurš. Es laikam neesmu lielu kompāniju dvēsele. Ir vēl daži kolēģi, pēc kuru ārienes nepateikt, ka viņi zīmē karikatūras. Laikam jau viss pozitīvais un jautrais tiek uzlikts uz papīra.”
Komentāri