Eseja iesniegta Latvijas skolēnu domrakstu konkursā, ko rīko Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija
Nevienam nav noslēpums, ka saikne starp bērnu un māti rodas jau tajā brīdī, kad viņš ir tikko parādījies mātes puncī – pavisam maziņš, sīciņš, bet jau ar dvēseli, kurā māte var iesmelt daudz mīlestības. Jau tad bērna māte, pati to neapzinādamās, bērniņā ieliek ļoti daudz no sevis. Bērniņš uzsūc visus mātes priekus, viņas bēdas, domas, cerības, pilnīgi visu, ko māmiņa dara. Smaids pēc smaida, doma pēc domas, vārds pēc vārda – tā lēni veidojas bērns un reizē viņa liktenis.
Manuprāt, šis gaidīšanas laiks ir ļoti skaists gan māmiņai, gan bērniņam. Ir ļoti patīkami vērot, kā topošās māmiņas veido saikni ar savu bērniņu, piemēram, uzlikdamas roku uz punča, pateikdamas mīļu vārdu, iedomādamās, ka glāsta bērna galviņu. Tas viss manī izraisa prieka un mīlestības pilnas sajūtas. Kad bērniņu gaidīja māsa, tas bija aizraujošs laiks gan viņai, gan visai mūsu ģimenei. Ar prieku vēroju, kā viņa staroja. Es zināju, ka bērniņa liktenis būs skaists, jo viņš bija tik ļoti gaidīts un mīlēts. Katra diena māsai bija prieka pilna. Viņai piedzima meitiņa – īsts eņģelītis.
Bieži mēdzu mammai jautāt, kāds viņai bija tas laiks, kad gaidīja mani, kad noritēja manas pirmās dzīves dienas. Es arvien vairāk saku paldies par to, ka viņa manā liktenī ir tieši tāda, kāda viņa ir, par to, ka man bija tā laime piedzimt tieši viņai, par to, ka viņa ir likusi visdrošākos pamatus manai dzīvei un laimei. Ticu tam, ka cilvēka liktenis lielā mērā ir atkarīgs no vecākiem un no dzīves pirmajiem gadiem, jo šajā laikā bērns iepazīst pasauli, ģimeni un mīlestību, bet māte šajā periodā bērnam ir vistuvāk, viņu pilnveido un māca.
Vissvarīgākais – iemācīt bērnam sirds siltumu un ģimenes mīlestību. Žēl, ka sevi neatceros gada vecumā. Es vēlētos uzzināt, ko tajā laikā jutu, kā skatījos uz mammu. Esmu pārliecināta, ka mamma man bija viss. Tikai ļoti interesanti, kādas man bija jūtas? Esmu ļoti laimīga, ka spēju novērtēt to, cik svarīga man ir mamma. Ir tik jauki dienas vidū piezvanīt viņai un pateikt: ”Paldies, ka tu man esi!” Ar vārdiem mātes un bērna jūtas un attiecības ir ļoti grūti izstāstīt, jo tās ir tikai divu cilvēku sirdīm tuvas un saprotamas.
Mammas pirmais ieraksts manā ”likteņa grāmatā” ir fotoalbumā. Manas bērnības likteņa grāmatā mamma ir atstājusi kādu man ļoti tuvu un mīļu dzejoli, kuru es nereti mēdzu pārlasīt. Šis dzejolis ir kā vēlējums visai manai dzīvei, tas atrodas pirmajā lappusē. Nākotnē arī es savam bērniņam noteiktu uzrakstīšu kādu dzejoli likteņa grāmatas pirmajā lappusē.
Ļoti vēlos, kaut visi spētu novērtēt, cik svarīga loma ir mātei, cik svarīgs ir mātes pirmais ieraksts likteņa grāmatā, jo viņa ir tā, ar kuru veidojas visciešākā saite. Mana pateicība mammai ir vēl lielāka, jo viņa mani audzināja viena. Vēl es ļoti vēlētos, lai katram bērnam blakus būtu māte.
Komentāri