Kādā jaukā, pavasarīgā dienā cēsniece Ilze Putniņa sēdās uz velosipēda, lai iemēģinātu, kā ripo jaunais pirkums.
Pirmais teikums no Ilzes bija: “Neesmu meistare velobraukšanā, jāatzīstas, ka baidos Cēsīs uz velosipēda kāpt. Pilsētā nav neviena veloceliņa, bet pa ielu, kuras tāpat ir pietiekami šauras un automašīnu pārpildītas, braukt bail.”
Ilze nesen atgriezusies no Dānijas. Viņa stāsta, ka ļoti daudz dāņu pārvietojas ar velosipēdiem. Valstī izbūvēti kilometriem gari veloceliņi teju visā teritorijā. Velotransportu kā ātru, ekonomisku un videi draudzīgu pārvietošanās līdzekli ik dienu izmanto vismaz trešdaļa pilsētnieku Kopenhāgenā. Līdzīgi tas ir arī Nīderlandē, kur visā valstī ir izbūvēti veloceliņi. Kungs uzvalkā, dāma solīdā kostīmiņā vai māmiņa ar bērnu – visi droši pārvietojas pa pilsētu uz glaunāka vai ne tik glauna velosipēda. Saprotu, ka mums šis sapnis ir tāls. Daļu laika pavadot Rīgā, esmu izmantojusi iespēju ar velosipēdu pārvietoties pa dažiem galvaspilsētā izveidotajiem veloceliņiem. Iecienītākais man ir veloceliņš no centra līdz Mežaparkam, uz Vecmīlgrāvi, Vecāķiem. Kas attiecas uz Cēsīm, te nav nekā. Daudzo gadu laikā pilsētai šis jautājums nav šķitis saistošs,” pirms došanās izbraucienā saka Ilze.
Ar Ilzi tikāmies pēc pāris stundām, kad viņa bija izbraukusi nelielu apli pa Cēsīsm.
“Gāja raibi,” saka Ilze un paliek pie apgalvojuma, ka Cēsis nav piemērotas velobraukšanai. „Lielāko daļu ceļa mēģināju braukt pa gājēju ietvēm. Taču grūtības man, meitenei, sagādāja pat tāda problēma kā ietvju nobrauktuves, kuru daudzviet nav. Neprotu “paraut gaisā” riteņa priekšu, kā to dara puiši. Mēģināju to izdarīt, bet tas beidzās ar pārripošanu pāri velosipēda stūrei. Paldies vīrietim, kurš palīdzēja piecelties,” smejot saka meitene un turpina: “Brīžiem ar velosipēdu sanāca braukt arī pa ielas braucamo daļu, jutos ļoti nepatīkami. Daudzviet pilsētā ielas ir diezgan šauras, ir situācijas, kad jūti –
aizmugurē brauc automašīna un nespēj mani apdzīt, jo pretī brauc citas mašīnas. Sapratu, ka mani nervi ir par vājiem, lai šādi diendienā pārvietotos pa pilsētu, nemaz nerunājot, ja ar velosipēdu būtu jāved bērns sēdeklītī.”
Aktuāla problēma riteņbraucējiem pilsētā ir arī velosipēdu novietošana pie veikaliem un iestādēm. Ilze gan atzīst, ka līdzi nebija paņēmusi atslēgu, ar kuru velosipēdu pieslēgt.
“Bet pat ja būtu, daudzviet riteni nemaz nav kur nolikt. Apmeklējot pastu Rīgas ielā, es velosipēdu varētu vien turpat uz ielas nomest. Līdzīgi būtu jārīkojas, apmeklējot grāmatnīcu vai kādu no apģērbu veikaliem Rīgas ielā. Tāpat, ieejot bankā, kura atrodas Raunas ielā, riteni varu ņemt līdzi vai piesliet durvju priekšā,” ironizē jauniete un saka – velosipēds Cēsīs lielākoties sagādā neērtības, ne dod pozitīvas emocijas.
“Pat ja ar draudzenēm vēlētos satikties kādā kafejnīcā, nolēmušas aktīva dzīvesveida veicināšanai uz tikšanos doties ar velosipēdiem, ilgi būtu jādomā, kura kafejnīca vai ēstuve būtu velosipēdistiem draudzīgākā. Tas pats attiecas uz veikaliem, skaistumkopšanas saloniem un daudz ko citu. Nākas vien secināt, ka mums līdz Dānijas, Holandes vai kādas citas Eiropas valsts līmenim ejams ne tikai garš, bet ļoti garš ceļš. Šobrīd, man šķiet, pārvietošanās ikdienā ar velosipēdu Cēsīs līdzinās pašnāvības mēģinājumam,” domās dalās Ilze.
Komentāri