LETA
Šā gada maijā uz Krieviju slepus izvesti un tur adoptēti četrus mēnešus veci dvīņi – Eva un Jegors, kamēr viņu tēvs Aleksejs tiesājās par paternitāti, šodien ziņo telekompānijas TV3 raidījums “Nekā personīga”. Dvīņu mamma Irina dzemdībās nomira, un zīdaiņus uz Krieviju aizvedusi Irinas māte, kuru Rīgas bāriņtiesa bija iecēlusi par aizbildni. Latvijas bērnu tiesību sargājošās iestādes par adopciju uzzinājušas tikai tad, kad tas jau bija noticis.
Latvijas pilsoņi Irina un Aleksejs oficiāli nebija precējušies. Irinai dabiskā ceļā nevarēja iestāties grūtniecība, un pāris pieņēma lēmumu par mākslīgo apaugļošanu. 21.janvāra vakarā Irinai Rīgas Dzemdību namā piedzima dvīņi – puisītis un meitenīte, bet 22.janvāra rītā jaunā sieviete nomira. Ārsti nespēja glābt viņas dzīvību pēc sarežģījumiem dzemdībās.
Dvīņi palika bez mātes un juridiski viņiem nebija arī tēva, jo, ja pāris nav reģistrējis attiecības, tēvu drīkst ierakstīt tikai māte. Zīdaiņus no Dzemdību nama izņēma Irinas māte, kuru Rīgas bāriņtiesa kā tuvāko radinieku iecēla par bērnu aizbildni. Nedēļu pēc dvīņu piedzimšanas Aleksejs iesniedza tiesā prasību par paternitātes noteikšanu. Paternitātes tiesa ievilkās, jo Irinas māte vilcināja šo procesu, un dvīņiem nekādi nevarēja veikt DNS analīzes. Tiesa pat pieņēma lēmumu, to darīt piespiedu kārtā bērnu dzīves vietā, taču četru mēnešu laikā tas netika izdarīts. 18.maijā kārtējā tiesas sēdē negaidīti atklājas, ka bērni nemaz vairs neatrodas Latvijā. Šis fakts bija pārsteigums arī Rīgas bāriņtiesai, kurai jāuzrauga ieceltā aizbildņa darbība.
“Par to, ka viņi ir adoptēti mēs uzzinājām, tad, kad mēs to uzzinājām, maija vidū, kad viņa pati atnāca uz šejieni un norādīja to savā iesniegumā,” raidījumam skaidro Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs. “Vai mums bija jāzina? Es nevaru pateikt, vai mums bija jāzina.”
Adopcija un bērnu aizvešana notikusi likumīgi. Bāriņtiesas priekšsēdētājs norāda, ka Latvijas valsts iestādes, saskaņā ar 16 gadus vecu starptautisku dokumentu, nav jāinformē par aizbildniecībā esošu bērnu adopciju uz NVS valstīm.
1993.gadā parakstītajā līgumā starp Latvijas un Krieviju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināltiesībās teikts, ka kompetenta pieņemt lēmumu par adopciju ir tās līgumslēdzējas puses iestāde, kuras valsts teritorijā adoptētājam ir pastāvīga dzīvesvieta vai kuras pilsonis viņš ir. Rīgas bāriņtiesa uzskata, ka galvenais, pēc iespējas ātrāk bija dvīņiem noteikt aizbildni, jo pretējā gadījumā viņi joprojām atrastos Rīgas Dzemdību namā, un tas neesot pieļaujams.
Aleksejs Rīgas rajona tiesā iesniedzis prasību par bērnu nelikumīgu aizvešanu, jo uzskata, ka tiesībsargājošajām iestādēm bija tas jāaizkavē vismaz līdz tiesas beigām.
“Bāriņtiesa nevienā šajā mirklī nevarētu ar saviem ieročiem, kas viņai paredzēti likumā, paredzēt citu gaitu šīs lietas iznākumā,” uzskata Krasnogolovs.
Arī Bērnu un ģimenes lietu ministrija esot bezspēcīga, jo Krievija nav Hāgas konvencijas dalībvalsts, tāpēc šis jautājums jārisina starpvalstu tiesas ceļā.
Latvijas vēstniecība Krievijā sākusi ievākt informāciju no Krievijas varas iestādēm.
Irinas māte uzskata, ka Aleksejam nav nekādu tiesību uz bērniem, jo viņš esot bijis tikai bioloģiskais donors. “Viņš bija, un tā arī palicis svešs cilvēks,” rakstīts Irinas mātes pilnvarotās personas paskaidrojumā tiesai. Viņasprāt Aleksejam un Irinai nav bijušas attiecības un bērnus Irina vēlējusies audzināt kopā ar saviem vecākiem. Irinas mātei un tēvam ir Krievijas pilsonība. Neoficiāla informācija liecina, ka viņi ir pārdevuši Irinas dzīvokli Rīgā un neplāno atgriezties Latvijā.
“Nekā personīga” norāda, ka izredzes nav lielas, jo Krievijas pilsoņus – Jegoru un Evu tagad aizsargā Krievijas likumdošana un informācija par adoptētajiem bērniem parasti tiek turēta slepenībā.
Komentāri