Dzidra Inkina ar dzejoļu krājuma “Kadiķa sīkstums” iznākšanu nosvinēja 90.dzimšanas dienu. Krājums ir veltījums visiem savējiem, un, protams, dzejnieces rindas uzrunās ne vienu vien.
Dzimšanas dienas rītā Dzidra uzraksta dzejoli, kurā rindas: “Man deviņdesmit. Tie atnāk drūmā laikā, pat pavasaris saskaities, zaļo asnu vietā sniegos sapinies…”
“No rīta stundu zūmā runāju ar mazbērniem, kuri Jaunzēlandē, Amerikā un Rīgā, vēlāk zvanīja pārējie. Prieks, ka neaizmirst, ka varu parunāties,” saka jubilāre un piebilst, ka diena pagājusi, daudz runājot pa telefonu, un viņu bijis grūti sazvanīt.
“Ceturtais dzejas krājums deviņdesmitajā jubilejā ir notikums. Tas ir dzejnieces, ne pašdarbnieces cienīgi,” sveicot jubilāri, vēlot veselību un Dieva svētību, atzina Cēsu Sv.Jāņa draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs. Apsveikumus sūtīja kultūras biedrība “Harmonija”, tās vadītāja Astrīda Kamša uzsvēra: “Dzidras optimisms, vēlēšanās darīt, atbalstīt, ieinteresētība līdzdarboties, vienkāršība vienmēr, kad viņa atnāk uz biedrību, rada jauku gaisotni. Un vienmēr viņai līdzi ir kāds dzejolis.” Īpašus sirdsvārdus sirdscilvēkam veltīja gleznotājs Leons Staris, vēlot iedvesmu nākamajai grāmatai.
Jubileja tika nosvinēta mīļā gaisotnē ar savējiem. Dzidra dzīvo meitas Lidas ģimenē Drabešu pagastā. Visu dienu pie mājas mastā bija uzvilkts valsts karogs. “Mammai jautājām, ko viņa gribētu dzimšanas dienā. Savu kārumu – “Liepkalnu” ceptos “Rudzu – siera draiskuļus” un kafijas kūku. Tādu vasarā mazmazdēla jubilejā bija izcepusi mazdēla sieva Lāsma, mammai ļoti garšoja,” atklāj meita Lida.
Jubilāre gan atzīst, ka diemžēl jubilejā nevar visus, ko gribētos, satikt, arī krājuma atvēršanu nevar nosvinēt, bet ir prieks par apsveicējiem, par balto ziemu un pavasari, kas jau jūtams un droši vien aizkavēsies kādā dzejolī. Optimisms, interese par visu, kas notiek pasaulē, līdzdzīvošana savējiem uztur dzīvesprieku. Lida pastāsta, ka vēl nesen mamma daudz lasījusi, tagad redze jāsaudzē, bet “Druvu” viņa izlasa. “Četrreiz nedēļā viņai svarīgākā iešana ir līdz pastkastītei, lai kādi laikapstākļi,” stāsta Lida.
“Kadiķa sīkstums” ir Dz.Inkinas ceturtā grāmata, ko izdevusi kultūras biedrība “Harmonija”. Viņas dzejoļi publicēti arī visos biedrības kopkrājumos. Dz.Inkina pastāsta, ka pirmo dzejoli uzrakstījusi pamatskolas laikā, jo četrus gadus vecākais brālis lepojies ar saviem. “Vai tad es arī nevaru? Tā sāku rakstīt, burtnīcās krājās,” atceras Dzidra.
Dz.Inkina mācījās Priekuļu tehnikumā, tad Lauksaimniecības akadēmijā, bet darba gaitās nokļuva vispirms Latgalē, tad Stalbē, Liepā, Drabešos. “Ar dzejoļiem tautās izgāju Stalbē. Tur rīkojām dažādus vakarus, es rakstīju pantiņus par nebūšanām. Citur gan nekur dzejoļus nerādīju, lai gan darba biedri zināja, ka rakstu. Tad kolēģe Marta Okše bija padzirdējusi, ka “Harmonija” veido kopkrājumu, teica, lai dodu savus dzejoļus. Ko nu es starp dzejniekiem! Viņa paņēma manus dzejoļus un aiznesa. Dzidra Olengoviča pateica, ka der krājumam, un piecus paņēma. Tad jau dzejošanai gals bija vaļā,” pastāsta dzejniece. Savukārt meita Lida atklāj, ka abas ar māsu nav zinājušas, ka mamma raksta dzeju, kādu rīmi, to gan. Lida pastāsta, ka bērnībā mamma bijusi stingra un prasīga. Ģimene dzīvoja Cēsīs, mamma strādāja Liepā, no agra rīta līdz vēlam vakaram aizņemta darbā.
“Man tuva ir daba. Esmu līgatniete. Tur bērnībā izložņātas visas alas, skaistā daba nevar neietekmēt. Arī manos dzejoļos visvairāk ir dabas. Ieraugu ko skaistu, gribas izteikt vārdos, izjūtās. Problēmdzejoļu man maz, bet kāds jau gadās,” stāsta Dzidra un piebilst, ka, kopš dzīvo laukos, Drabešu pagastā, ik dienu daba sagādā kādu pārsteiguma mirkli, kuru noķerot, dzejolī rindojas vārdi.
Rakstniece Aina Karele “Kadiķa sīkstuma” ievadā raksta: “Tā ir tīra, nesaduļķota valoda. Kā svētavots Gaujas iezī. Tomēr visos četros gadalaikos Latvijā ievas nezied. Bet kadiķis, paeglis arī ziemā zaļo sīksts un spīvs. Pagātne, tagadne? Bažīgi Dzidras Inkinas domas pieskaras nākotnei. Un pati savu nemieru viņa vienmēr dzēš ar smaidu: “Ko muļķojies, sirds, ka slieksnis tik augsts, – ne iekšā palikt, ne laukā tikt…”
Dz.Inkina atklāj, ka viņai patīk rakstīt logogrifus jeb šarādes vai burtu mīklas, kurās, vārdam pārstatot vai atmetot burtus, iegūst citus vārdus. “Mazdēls kādus 150 ielicis internetā, manējie jau saka, ka tā mana piektā grāmata. Kādus 300 esmu uzrakstījusi. Man patīk spēlēties ar vārdiem,” saka dzejniece un piebilst: “Gan jau vēl arī kādu dzejoli uzrakstīšu.”
Komentāri