Cēsniece Nellija Kimerāle atzīmējusi savu 100. jubileju. To viņa sagaidīja Cēsu pilsētas pansionātā “Cīrulīši”. Tā kā “Covid-19” pandēmijas dēļ nav iespējams tikties ar tuviniekiem klātienē, tad ģimene ar ziediem gaviļnieci sveica un aci pret aci satikās caur ieejas durvju stiklu.
Meita Sarmīte atzīst, ka nesatikties tik ilgi ar mammu ir ļoti skumji, bet māmiņu ieraudzīt kaut caur stiklu un apsveikt lielajā jubilejā vajadzēja: “Bijām priecīgi pārsteigti, ka viņa bija ļoti žirgta, runīga, ar mirdzumu acīs. Kad oktobrī vēl varējām ciemoties, tad mamma bija švakāka, tagad var redzēt, ka ir iedzīvojusies, personāls labi rūpējas. Tas tiešām ir iepriecinoši.” Meita skaidro, ka mamma arī vecumā saglabājusi asu prātu, tikai diemžēl 2019. gadā bija asinsizplūdums galvā, tad arī sākās veselības problēmas, atmiņas zudumi, bezmiegs naktīs: “Cik varējām, darījām, bet labi, ka tagad pansionātā viņu var aprūpēt nepieciešamajā apmērā.”
Jubilāres dēls Vilis teic, ka visi cerot uz silto laiku, varbūt tad vismaz ārā drīkstēs tikties ar mammīti: “Mēs labprāt apciemojam mammu, viņai jāsēž ratiņkrēslā, tādēļ varam kopā doties garākās pastaigās.” Svētku reizē vecmāmiņu apciemoja arī mazbērni, bet mazmeita no Londonas atsūtīja ziedus.
Nellija “Cīrulīšos” iestājusies aizvadītā gada 19. augustā. Pansionāta sociālā darbiniece Sarmīte Sverņikova saka, ka kundze ir ļoti omulīga, žiperīga un atsaucīga: “Viņa labprāt grib runāties un komunicēt. Pēc satikšanās ar tuviniekiem mēs atnestos ziedus un torti aizgādājām uz piekto stāvu, kur mīt jubilāre, dziedājām “Daudz baltu dieniņu”, apsveicām ar dzejolīšiem, dalījāmies atmiņās.”
Pati Nellija ir vecākā meita daudzbērnu ģimenē, viņai ir divi dēli, meita ir jaunākā. Sirmo kundzi priecē četri mazbērni un trīs mazmazbērni. Nellija Kimerāle dzimusi Stalbē, “Cīruļu” mājās, kad apprecējusies, pārcēlusies uz Cēsīm. Vecākās paaudzēs cēsnieki, iespējams, Nelliju atceras, viņa daudzus gadus strādāja Cēsu poliklīnikā, bērnu ārstu reģistratūrā.
Garajā mūžā pieredzēts daudz kas. Meita Sarmīte teic, ka mammai nav jālasa vēstures grāmatas, jo pati ir kā grāmata: “Viņa pārdzīvojusi dažādus laikus, izbēgusi no represijām. Kad pēc kara cilvēkus izdzina no īpašumiem, izsūtīja uz Sibīriju, mamma tajā naktī vēl bija mājās, un izsūtītāji, meklējot vecākus, ieraudzījuši Nelliju un teikuši – nāc, mēs tevi vedīsim. Viņa teikusi – labi, es tik paņemšu mētelīti. Un tā uzreiz pa otru pusi mājai devusies ārā, mežā iekšā. Viņai duka bija liela.”
Gaviļnieces bērni teic, ka mamma arī ģimenē vienmēr bijusi noteicēja, visu organizēja un darīja, arī neļāva darīt pāri. Sarmīte atzīst: “Viņa vienmēr bijusi ļoti taisnīga, sirsnīga un ļoti mīlēja savu ģimeni, bērnus, mazbērnus, visus gaidīja, vienmēr visiem kaut ko sagādāja.” Bērni izceļ mammas saimnieciskumu un strādīgumu. Vilnis atceras: “Viņa mācēja uztaisīt no nekā, mācēja pārdot, jo izdzīvot vajadzēja. Arī darba tikumu mums iemācīja, vēl tagad nevaram mierā nosēdēt, prāts arī visu laiku jānodarbina.” Sarmīte piekrīt, ka grūts tas laiks bijis, bet paši audzējuši trušus, mamma ļoti mīlējusi dārzu: “Atceros, vienmēr vasarā spaiņiem bija svaigas zemenes.”
Lai cik satraucošiem notikumiem piepildīta bijusi Nellijas jaunība un laukos bijis smagi jāstrādā, bērni teic, ka mamma labprāt atceras jaukās ballītes, kur latviešu dziesmas dziedātas un mamma ermoņikas spēlējusi tā, ka citi dancoja līdzi. Vilnis teic: “Viņa ir muzikāla, talantīga. Ar ermoņikām mācēja lieliskus valšus izspēlēt.”
Komentāri