Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) izpilddirektors Kārlis Kanderovskis, mākslinieces Laima Puntule un Anne Marija Udsena pirms izstādes “SEE BEYON” (SKATOTIES AIZ) atklāšanas par mākslu, dzīvi un Latviju intervijā Sallijai Benfeldei.
Savaldzināja tieši Cēsis
Ir ļoti karsta vasaras pievakare, Pasaules latviešu mākslas centra pagalmā atrodam ēnainu vietu, noliekam priekšā ūdens pudeles, jo bez tām pēdējās nedēļās Latvijā, arī Cēsīs, ir grūti izturēt. Izstādes atklāšana ir jau nākamajā dienā, visi iekārtošanas darbi ir paveikti. Sākam sarunāties ar centra izpilddirektoru Kārli Kanderovski.
– Kārli, pirms diviem gadiem intervija sacījāt, ka gribētu dzīvot Latvijā, šopavasar atbraucāt, sacījāt, ka tagad dzīvosiet šeit, bet pēc tam tomēr uz mēnesi atgriezāties Čikāgā. Iznāks tomēr braukāt no Cēsīm uz Čikāgu un atpakaļ?
– Ceru Latvijā tagad dzīvot ilgāku laiku. Sākumā domāju, ka gadu dalīšu uz pusēm starp Cēsīm un Čikāgu, bet tad sapratu, ka tam nav jēgas, gribu dzīvot šeit. Mazliet ironiski: man ir dārzs un Ziemassvētki Čikāgā, jo tur ir tēva māja, tā ir mana dzimtā māja, tur ir arī mani vecāki. Piecus mēnešus biju iesprostots Čikāgā pandēmijas dēļ, palikt tur tik ilgi nebija mans plāns. Tagad atkal esmu Cēsīs, tiks atvērta šogad pirmā izstāde. Iecerēta arī Ulvja Alberta, latviešu fotogrāfa, kas dzīvoja Losandželosā un fotografēja Amerikas slavenos cilvēkus, izstāde. Tā notiks sadarbībā ar Birkenfelda galeriju. Latvijā Albertam ir bijusi izstāde, bet Cēsīs un pie mums ne, tādēļ jācer, ka pandēmija neizjauks mūsu plānus.
Atlikušo mūžu pavadīt Cēsīs vēlas arī mana mamma Lelde Kalmīte. Ir ļoti grūti nodzīvot Cēsīs gandrīz gadu un tad atgriezties lielajā, bargajā Čikāgā, kā tas notika iepriekš. Šogad, iespējams, darba dēļ mamma Cēsīs vēl nepaliks, bet mums jau ir sapņi un plāni par to, kā viņa varētu te dzīvot un ko varētu darīt. Cēsīs viņa daudz zīmēja un gleznoja, te tas bija viegli – varbūt to var saukt par iedvesmu, ko dod Cēsis, kultūra, miers visapkārt. Tas ir mūsu lielais sapnis – dzīvot šeit pavisam.
Es domāju, Čikāgai ir daudz vairāk, ko mācīties no Cēsīm, nevis otrādi. Es nejūtos kā starp divām saulēm, es esmu īstajā, pareizajā vietā. Mazliet ironiski – Čikāgā mums ir dārzs, bet Cēsīs dzīvoju dzīvoklī. Cēsīs dzīvoju pilsētas centrā, Čikāgā mums ir kluss rajons. Sākumā domāju, ka varbūt Latvijā gribu lauku māju, bet tad sapratu, ka esmu ar mieru palīdzēt draugiem lauku darbos, paciemoties īstos laukos, bet ikdienā man patīk dzīvot mazpilsētā, par zemnieku tomēr negribu kļūt. Man cits amats (smejas), man patīk spēlēties ar gaismām, krāsot sienas, iekārtot izstādes.
– Kas vajadzīgs sapnim, lai tas piepildītos?
– Mammai vajag, lai Cēsīs būtu, ko darīt, viņai vajag jaunus projektus, viņa nav cilvēks, kurš var iet pensijā un sēdēt, salicis rokas klēpī.
– Kāda ir jūsu vasara Latvijā un Cēsīs?
– Kārtīgi nosvinēju Jāņus pie drauga, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību Zemgalē. Viņš atguva senču īpašumu, tagad saimnieko, nelietojot ķīmiju. Varēju uzvilkt baltu kreklu un dziedāt visas līgo dziesmas. Esmu svinējis Jāņus arī Viskonsinā, Dievsētā, bet man bija svarīgi nolīgot īstos laukos Latvijā.
– Kas lika domāt par to, ka varētu dzīvot Latvijā, esat taču lielpilsētas bērns?
– Ilgus gadus neinteresējos par iespēju dzīvot Latvijā, bet tieši Cēsis mani savaldzināja, piesaistīja. Amerika ir milzīga, par cilvēkiem, kuri dzīvo Amerikā, saka, ka viņi ir amerikāņi. Neviens cēsnieks neteiks, ka viņš ir eiropietis, bet gan teiks – es esmu cēsnieks! Tur ir tā starpība – piederības, vietas izjūta! Un man tagad ir draugi Latvijā, Cēsīs.
Izstādes telpas -templis mākslai
Sarunai pievienojas arī abas mākslinieces. Laima Puntule, latviešu māksliniece, jau deviņus gadus dzīvo Dānijā, bet Anne Marija Udsena, dāniete, ir pārcēlusies uz Zviedriju. Abas iepazinušās, braucot uz biennāli Berlīnē. Laima Cēsīs nav bijusi gadus desmit piecpadsmit, bet Anne Marija Baltijas valstīs, tātad arī Latvijā, ir pirmo reizi.
– Kā radās ideja par kopīgo izstādi?
Laima Puntule: – Man kāds ieteica Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs, īsti neatceros, kurš, jo tas bija vairāk nekā pirms gada. Mēs ar Anni Mariju bijām sākušas domāt par kopīgām izstādēm, un centrs likās tam atbilstošs, jo šeit izstāda ārpus Latvijas dzīvojošo mākslinieku darbus. Sūtīju e-pastus, tad abas uzrakstījām pieteikumu – projektu izstādei. Ideja jau mums bija galvās. Kārlis piekrita, tas viņu ieinteresēja.
Kārlis Kanderovskis:– Mans mērķis ir aicināt latviešus, kuri tagad strādā ārpus Latvijas, ne tikai izstādīt tās trimdas paaudzes darbus, kas izbrauca pēc kara, daudzi ir aizbraukuši arī pēdējos desmit gados.
– Par mākslu Latvijā dažādās sarunās nākas dzirdēt pretējus viedokļus. Vieni teic, ka esam provinciāli, kas nu mums par mākslu, otri saka, ka mums ir pasaules līmeņa mākslinieki. Kā tas ir jūsuprāt, raugoties no zināma attāluma?
Laima: – Tas nav tik vienkārši, ir komercmāksla, ko pārdod, un ir māksla. Reizēm gribas pārmest, ka tā māksla ir uz katras krūzītes, bet mākslinieks no tā dzīvo. Ko viņam var pārmest?! Ar gadiem esmu kļuvusi mazliet pielaidīgāka, ne tik kategoriska. Man ir maizes darbs un ir mana māksla, ar kuru nevaru izdzīvot, tāpēc daudzi mākslinieki maizi pelna kādā darbā, bet pārējā laikā rada mākslu. Tādēļ tādi kategoriski apgalvojumi par provinciālismu nav vietā. Un vēl jāsaka, ka es negribu būt atkarīga no tā, ko es pārdodu, jo, līdzko labi pārdod, sāc labi ražot un mākslai vairs lāgā nav vietas.
– Vai Cēsīs arī kaut ko paguvāt apskatīt – Mākslas festivālu, piemēram?
Laima: – Cēsis savaldzināja, te viss notiek. Saprotu, ka ziemās mazās pilsētās ir daudz klusāks, bet nevar teikt, ka kultūras nav vispār. Mazajā pilsētiņā, kur sākumā dzīvoju Dānijā, nekādas kultūras daudz nebija, tur man bija grūti. Te biju gan uz Mākslas festivāla pasākumiem, gan uz ungāru rotu izstādi Izstāžu zālē. Te dzīvība izskatās dabīga, īsta. Iespējams, tā ir tāda kustība – prom no lielajām pilsētām. Esmu dzirdējusi, ka daudzi brauc prom no Rīgas, un Kopenhāgenā notiek tieši tāpat. Dārdzība, zināms lielpilsētu snobisms, un cilvēki dodas ārā no pilsētām. Esmu ļoti priecīga, ka mūsu izstāde notiek Cēsīs, nevis Rīgā.
Kārlis:– Mums bija ļoti laba sadarbība. Apmeklētāji ievēros, ka gleznas ir novietotas zemu, nevis ļoti augstu, arī apgaismojums nav spilgts. Iekārtojot izstādi, mums nebija domstarpību. Mēs to iekārtojām tā, kā jutām, lai telpā ir daudz vietas, plašuma. Protams, ir izstādes maketi, var zīmēt, kā tas izskatīsies, bet ir jābūt telpā, lai to sajustu, ieraudzītu, jāredz gleznas. Tas ir mazliet mistiski, tu redzi un saproti, ka krāsas der, ka tas ir pareizi, ka jābūt tieši tā, lai gan racionāli to ne vienmēr var izskaidrot. Mēs strādājām kopā četras dienas, un mums telpas ir domātas izstādēm, tas ir templis mākslai.
Anne Marija Udsena: – Esmu ļoti iepriecināta, jo šī vieta ir ārkārtīgi profesionāla, arī pieeja izstādes iekārtošanā bija ļoti profesionāla, un tā ir viena no labākajām un profesionālākajām galerijām, ar kādu esmu saskārusies. Te ir profesionāla attieksme arī pret mākslinieku. Bieži nākas saskarties ar to, ka mākslinieks, iekārtojot izstādi, visu izdara pats, bet šeit Kārlis un viņa brīvprātīgo komanda strādāja vienkārši fantastiski – sienas var pārkrāsot, kas galerijās ir ļoti reti. Mums nebija jāstrādā melnu muti, Kārlis prot un izdara ļoti daudz, un viņš saprot un palīdzēja mums. Uzskatu, ka Kārlis šeit ir īsts dārgums, tas mums ir atklājums. Viņa Amerikas izstāžu pieredzi ir grūti pārvērtēt, viņam nav piezemēta un šaura redzējuma, viņam ir savs skatījums.
Laima: – Tas, ko Anne Marija teica, tiešām bija no sirds, es domāju tieši tāpat. Pasaules latviešu mākslas centrs Cēsīs ir ļoti profesionāls, un Kārlis ir pelnījis šos labos vārdus. Mēs priecājamies, ka esam šeit ar savu kopīgo izstādi.
Intervijas pilno versiju
var lasīt www.brivalatvija.lv.
Komentāri