Āraišu ezerpils arheoloģisko parku brīvdienās apmeklē daudzi. Gan lai laiku veltītu pastaigām dabā, gan iepazītu senatni un uzzinātu ko jaunu.
Aizvadītajās brīvdienās sadarbībā ar biedrību “Latvijas Arheoklubs” Āraišos ikviens varēja būt klāt bronzas liešanai. Kluba biedri Artūrs Tomsons, Liene Kņaze un Laura Celmiņa gan stāstīja, kā kādreiz ieguva bronzas lējumus, gan arī demonstrēja, kā to dara.
Arheoloģiskajā parkā, Meitu salā, ir bronzas lietuve, tā un vēl citas celtnes savulaik veidotas kā rekonstrukcijas pēc Latvijā un kaimiņu zemēs iegūtajiem arheoloģiskajiem datiem par šāda veida akmens un bronzas laikmeta mājokļiem. Cēsu novada Amatas apvienības pārvaldes tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja Eva Koljera atzīst, ka ne visi sapratuši, kas tā par nojumi un ko nozīmē liet bronzu.
Arheologs, dr.hist. Artūrs Tomsons stāsta, kā tapusi lietuve: “Pirms pieciem gadiem, kad Āraišu ezerpils bija Latvijas Vēstures muzeja pārziņā, arheologu vasaras skolas dalībnieki uzcēla šo nojumi, arī ierīkoja pavardu. Taču ne reizi tā arī nepamēģinājām liet bronzu, tagad beidzot ir tāda iespēja.”
Āraišos apmeklētāji redzēja, kā 1500 grādu karstumā tika izliets dzelzs laikmeta piekariņš. A.Tomsons atklāja, ka vislabāk bronzas liešanai der britu vara monētas, kādas bija vēl pagājušā gadsimta 80.gados, bet mēģināt jau var no dažādiem sakausējumiem. Arheologs arī bija gandarīts, ka tik daudzi interesējas par senajām prasmēm.
Austrumbaltijā bronzas laikmeta sākumu pieņemts datēt ar aptuveni 1800. gadu pirms Kristus. Sākumā pirmie vara priekšmeti tika izgatavoti ar aukstās kalšanas metodi, bet, attīstoties bronzas apstrādei, radās tā saucamā “zūdošā vaska metode”. Tā plaši tika izmantota līdz pat 18. gadsimtam, kad to pamatā nomainīja liešana gatavās vairākdaļu veidnēs. Arī mūsdienās šo metodi daudzviet joprojām izmanto. Tās pamatā ir no vaska izgatavoti iecerēto priekšmetu precīzi modeļi, kas pēc tam tiek ielipināti mālā, izveidojot lejamveidni, ar piltuves veida ielietni un reizēm nelieliem kanāliņiem gaisa izvadīšanai. Kad māls sakalta, veidnes tika apdedzinātas, vasks izkusa un iztecēja, atstājot māla veidnes iekšpusē precīzu tukšumu iecerētā priekšmeta formā. Amatniekam atlika tikai veidnē ieliet izkausēto metālu, tad sasist veidni, un iecerētais priekšmets bija gatavs.
“Latvijas Arheoklubs” darbojas jau sešus gadus, interesenti pēta senos amatus, to metodes. To, ko uzzinājuši, labprāt stāsta un rāda citiem praksē iegūtās zināšanas. “Rādām krama apstrādi, ko Latvijā neviens cits nedara, jo krama Latvijā nav, tiek pētīti akmens laikmeta zvejas tīkli un tehnikas, ar kādām tie darināti, apavu izgatavošana, virvju vīšana, ziepju vārīšana, tekstīliju darināšana no dabas šķiedrām, dzelzs kalšana. Tiem, kuri pēta un eksperimentē, tā ir nopietna aizraušanās,” stāsta arheologs.
Viņš vērtē, ka pēdējos gados krietni mazinājusies kādreiz populāro vēstures rekonstrukcijas klubu darbība. Tie dažādos pasākumos un svētkos demonstrēja dažādu gadsimtu dzīvesveidu. Jaunākajai paaudzei nav intereses iesaistīties, nav pēctecības. “Tas sakrīt ar glāstierīču augšupeju. Jaunā paaudze izvēlas nevis paši darboties, bet noskatās kādu video, kur parādīts, kā ko dara, un viņiem šķiet, ka viss skaidrs un ar to pietiek,” saka A.Tomsons un atgādina, ka redzēt ir viens, bet kas cits mēģināt darīt pašam ar tiem materiāliem, kas pieejami, atrast atslēgu seno meistaru prasmei.
“Viens ir izstāstīt, kā kādreiz cilvēki dzīvoja, bet tas, kādus darbus un kā darīja, ir jāredz. Šovasar piedāvājām šo iespēju. Āraišos varēja iepazīt, kā kala kalējs, kā top koka darba rīki, saimniecībā noderīga keramika, kā pin ar adatu, ko nozīmē celot. Interese bijusi liela,” pastāsta Eva Koljera un atklāj, ka nākamvasar ir iecere ne tikai parādīt senos amatus, bet arī rīkot meistarklases, jo daudzi apmeklētāji izteikuši vēlēšanos pamēģināt paši.
A.Tomsons uzsver, ka Āraišu arheoloģiskais parks ir īstā vieta, kur cilvēkus iepazīstināt ar eksperimentālo arheoloģiju. “Jāizmanto tas, kas te ir, šī vieta ir vairāk jāapdzīvo,” viedokli pauž dr.hist. A.Tomsons.
Komentāri