Vairāk nekā 20 straupieši, kuru īpašumi atrodas Straupes senpilsētā, atnāca uz sarunu par Lielstraupes pils un apkaimes nākotni. Pagaidām gan vairāk nezināmā nekā skaidri saprotamā, ko un kā darīt. Pils aizvien ir Veselības ministrijas īpašums.
Kad pili atstāja narkoloģiskā slimnīca, Pārgaujas novada pašvaldība noslēdza līgumu ar Veselības ministriju, ka ministrija bez atlīdzības nodos pašvaldības īpašumā visus kompleksa īpašumus un tos ieguldīs kapitālsabiedrības pamatkapitālā. Bija paredzēts, ka tas notiks pusgada laikā. No 2018.gada februāra pagājuši četri gadi. Ik pa laikam sarunas par pils nodošanu atjaunojas, bet vienmēr radies kāds šķērslis. Pērn jau tika sagatavots Ministru kabineta rīkojuma projekts “Par valsts nekustamo īpašumu ieguldīšanu SIA “Lielstraupes pils” pamatkapitālā un valsts kapitāla daļu nodošanai pašvaldībai”. Viss it kā notiek, bet saskaņošana ar piecām ministrijām ir laikietilpīga.
“Ir politiska vienošanās, ka pilij jābūt pašvaldības īpašumā. Jautājums ir izvērtēšanā Saeimas koalīcijas padomē,” pastāstīja Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš – Eglītis un uzsver, ka tas ir labākais risinājums, lai pils būtu pieejama sabiedrībai.
Cēsu novada pašvaldībā ir izveidota darba grupa, kas izstrādā pils attīstības stratēģiju. Domes priekšsēdētāja vietnieks pauda, ka šomēnes to plānots apspriest domē. Ministru kabinets lēmumu ātrākais varētu pieņemt vasaras otrā pusē, rudenī.
Lai pasteidzinātu Lielstraupes pils nodošanu pašvaldībai, iesaistījusies Cēsu novada domes deputāte Elīna Stapulone. Viņa kopā ar partijas “Latvijas attīstībai” valdes locekli, ekonomistu Andri Bačkuru no Ģikšiem un Saeimas deputātu Viesturu Liepkalnu apmeklēja Straupi, uzklausīja straupiešus. Viņi arī Veselības ministrijā tikās ar ierēdņiem, lai konkrētāk uzzinātu, kā virzās Lielstraupes pils jautājums.
“Ministrija ir ieinteresēta iespējami ātrāk tikt vaļā no šī īpašuma, neizslēdz arī variantu atsavināt pili, un tas ir vienkāršākais risinājums. Bet ir daudz sliktu piemēru, kad kāds nopircis valsts īpašumu un tas grūst,” viedokli pauda V.Liepkalns.
A.Bačkurs atgādina, ja valsts atdod īpašumu pašvaldībai, likums nosaka, ka to ne vairāk par 20 procentiem drīkst izmantot uzņēmējdarbībai, pārējais ir pašvaldības funkciju veikšanai.
“ Līdz šim pašvaldībai nav bijis skaidra redzējuma, ko pilī darīt. Labi, ka top stratēģija,” sacīja E.Stapulone. A.Egliņš – Eglītis gan atgādināja, ka Lielstraupes pils pārņemšana ir bijis viens no pirmajiem darba kārtības punktiem novada jaunajā pašvaldībā. Rudenī deputāti komitejās uzklausījuši ziņojumu par pils stāvokli un pārņemšanu. Nolemts veikt padziļinātāku izpēti un izstrādāt attīstības stratēģiju. Ar rīkojumu uzdots izvērtēt ar Lielstraupes pili saistītos valsts nekustamos īpašumus un nepieciešamību pārņemt tos pašvaldības īpašumā, kā arī izvērtēt pils un tās pieguļošās teritorijas (parka) attīstības un izmantošanas iespējamos alternatīvos risinājumus un pils saglabāšanai un atjaunošanai nepieciešamās investīcijas. “No pērnās vasaras pašvaldība runā ar ministrijām, ierēdņiem, kā pili pārņemt,” uzsvēra domes priekšsēdētāja vietnieks.
A.Egliņš – Eglītis atgādināja, ka savulaik Cēsu dome no Veselības ministrijas pārņēma īpašumā Ruckas muižu. Tika atrasta funkcija, un tagad Cēsīs ir Ruckas mākslas rezidenču centrs.
Nākotne top
Tikšanās reizē viena no Lielstraupes pils attīstības stratēģijas izstrādātājām Rudīte Vasile iepazīstināja ar iespējamo Straupes senpilsētas redzējumu.
“Gadiem runājam par Lielstraupes pili, spriežam, ko tajā darīt, kā izmantot. Valsts nozīmes aizsargājams kultūras piemineklis ir ne tikai pils un baznīca, arī senpilsēta, tā ir 7,8 hektārus plaša teritorija. Nedrīkstam runāt un domāt tikai par pili, jādomā arī par baznīcu un parku, par senpilsētu, kurā ir vairāki īpašumi,” teica R.Vasile, uzsverot, ka vīziju uzzīmēt nevar tikai pašvaldība, draudze, tas jādara visiem kopā.
Janvārī ir iesniegts priekšlikums Latviešu vēsturisko zemju attīstības plānam par Senās Hanzas pilsētas Straupes kultūrainavas saglabāšanu un ilgtspējas nodrošināšanu. Janvārī arī tika veikta elektroniska aptauja, kurā piedalījās vairāk nekā 800 respondentu ne tikai no Straupes un Cēsu novada, bet visas Latvijas. Vairākums pauda viedokli, ka pilij jābūt pašvaldības īpašumā, lai tā būtu pieejama sabiedrībai un to varētu attīstīt vietējā kopiena.
“Jau Pārgaujas novada pašvaldība kā Lielstraupes pils apsaimniekotājs atvēra pils durvis apmeklētājiem, tas turpinājās, kad izveidojās lielais Cēsu novads. Neskatoties uz kovida ierobežojumu laiku, to apmeklējuši teju seši tūkstoši apmeklētāju. Iegūtā nauda tiek ieguldīta pilī. Bijuši arī koncerti pagalmā un baznīcā, izstādes, mākslas semināri,” stāstīja R.Vasile. Pērn te filmēja četras filmas, šogad bija viena, būs otra. Pilī filmēta gan klostera celle un ēdamzāle, gan Latviešu biedrības nama foajē un kāpnes, gan pilī tiek interpretēta dzīve Ungārijas laukos aptuveni 150 gadu senā pagātnē.
“Pils nākotne: tūrisms, kultūra un muzeja ekspozīcija. Viens no pils vēstures stāstiem – slimnīcas laiks. Nozīmīgs ir parks, kam jābūt pieejamam ikvienam kā atpūtas un pārdomu vietai,” uzsver viena no attīstības stratēģijas izstrādātājām.
Straupietis Normunds Gulbis uzsvēra, ka par nākotni jārunā, jādomā un arī jādara, lai ko sasniegtu. “Jārēķinās, ka ideja, kuru pieņemam, var neizdoties, bet nedrīkstam padoties, jāturpina līdz sasniedzam kopīgo mērķi,” viņš atgādināja.
Savi redzējumi
Straupes pagasta iedzīvotāji atzina, cik svarīgi domāt un runāt par Lielstraupes pils un tās apkaimes nākotni.
Ausma Antonišķe teica: “Vienalga kur Latvijā, katram Straupe ir zināma, ar kaut ko saistās. Te ir daudz interesanta, tikai par to jāstāsta. Pils, baznīca, visa senpilsēta ir vēstures piemineklis, te nevaram darīt, ko iedomājamies.”
Izskanēja ierosinājums un reizē arī uztraukums, ja pārdos trīs ēkas, kas arī piederīgas kompleksam, vai jaunajiem īpašniekiem būs svarīgas apkārtējo intereses un kopīgais redzējums.
Anda Alsberga ierosināja veidot taku līdz Pekša ezeram. Tā varētu piesaistīt rīdziniekus, jo Straupe ir tuvu galvaspilsētai. Tika izteikti arī rosinājumi, ka pilī varētu būt restorāns, bet blakus mājā SPA komplekss.
Kad saruna virzījās par baronu dzimtas aizaugušo kapu sakopšanu, Arnis Lūsiņš atgādināja, ka tā zeme pieder Latvijas luteriskajai baznīcai, ne draudzei, jārunā ar to.
Apsverot dažādus pasākumus pilī un tās pagalmā, aktualizējās jautājums par auto stāvlaukumu, kas noteikti nepieciešams, jāiezīmē arī teritorija, kas nepieciešama tā ierīkošanai. Tāpat akcentēta problēma par ceļu, ko ikdienā izmanto apkārtējie iedzīvotāji. Tas atrodas pils īpašumā, bet nav iezīmēts plānos.
Dāvids un Marita Fišmeistari Straupē dzīvo nesen. Ilgus gadus dzīvojuši ārzemēs. “Straupe var uzplaukt, jo cilvēki to grib. Kopā darot ,var paveikt daudz. Pils viena neizdzīvos, izdzīvos kopiena, visa teritorija kopā, tikai katram jāatrod sava vieta,” pārliecināts Dāvids. Viņš piebilda, ka Straupē kā reti kur jūtama kopiena.
Daudz tika spriests par talkas rīkošanu, lai sakoptu apkārtni, arī veidotu taku, izcirstu krūmus. Normunds Gulbis ierosināja veidot baroka dārzu, jo pamats tam ir. R.Vasile pastāstīja, ka patlaban ainavu arhitektes pēta parku, apzina tā vērtības. Viņa atklāja, ka pašvaldības reorganizācijas gaitā paredzēts, ka Lielstraupes pils varētu darboties Tūrisma aģentūrā un tajā būs kultūras mantojuma speciālists.
Straupes draudzes mācītājs Gints Polis ikvienu mudināja uz pārdomām: “Cik lielā mērā katrs, kam te ir privātīpašums, ir gatavs piekāpties kopīgam labumam? Runājam, kas jādara, bet, kad no īpašuma stūrīti vajadzēs nodot kopīgajam, vai būsim ar mieru? Te ir draudze, te ir baznīca ne šauram cilvēku lokam, tā atvērta visiem un pēc tā nodoma, kāpēc būvēta. Nošķiroties mazajā teritorijā, nekas neiznāks.”
Kāds gan ieminējās, vai ir pareizi sākt kaut ko darīt, ja nav skaidrs, ka pils patiešām būs pašvaldībai. “Sarīkosim talku, sakopsim. Protams, tas jau nekur nepaliks, bet būsim strādājuši pils saimniekam, ne Straupei,” viedokli pauda kāda straupiete.
Pēc tikšanās ar Liestraupes pils kaimiņiem A.Egliņš – Eglītis atzina, ka straupieši skaidri pauduši savu attieksmi, vēlēšanos darīt, attīstīt pili un apkaimi. “Skaidrs, ka uzreiz pili neatjaunos, tikai soli pa solim. Patlaban arī nav pieejami kādu fondu līdzekļi. Ir jāiesaistās sadarbības tīklos, jāmeklē katra iespēja, kā piesaistīt naudu. Ir skaidrs, ka bez pašvaldības budžeta naudas pili atjaunot nebūs iespējams,” vērtēja domes priekšsēdētāja vietnieks un piebilda, ka šogad pašvaldība Lielstraupes pilij atvēlējusi 35 tūkstošus eiro. Tas ir tikai nodrošinājums, lai pils būtu atvērta apmeklētājiem. Taču jumta nomaiņai un sienas mūra atjaunošanai vien vajadzīgs vismaz miljons eiro.
“Redzams, straupiešiem sirdis deg. Viņi gatavi darīt kopīgam mērķim. Būtiski, ka ir sākušās sarunas, diskusijas, kas ikvienam raisīs pārdomas. Ja pilī un apkaimē būs tūrisma plūsma, vai es to gribu, vai man patiks? Kāds man būs ieguvums, ja apkārt būs rosība? Kur ir mana vieta pils attīstības stratēģijā,” pārdomas izteica Cēsu domes deputāte E.Stapulone un piebilda, ka vajadzīga arī drošība, lai pēc gadiem, kad pašvaldība pili būs sakārtojusi, kāds neiedomājas to atsavināt.
“Darāmā ir daudz. Pirms pils pārņemšanas jāsaprot, ko pilij vēl vajag no Veselības ministrijas kopējā īpašuma, lai tā varētu pilnvērtīgi darboties. Stratēģiju uzrakstīt ir viens, bet tā būs arī jāīsteno. Vīzijas jāpārvērš realitātē,” teica E.Stapulone.
Stratēģijas izstrāde turpinās. Būs vēl tikšanās ar straupiešiem jau plašākā lokā. Lielstraupes pils ir senās, vismazākās Hanzas pilsētas lepnums.
Komentāri