“Alus kausi ir alus kausi un neko citu no tiem dzer nedrīkst, ja nu vēl tikai kvasu,” saka Jānis Rozītis, Amatas pagasta “Akmenskalnu” saimnieks. Pirms Jāņiem alus kausi sarindoti saulītē. Katrs citāds, dažs lielāks, resnu vēderu, cits slaids un elegants, vēl kāds izskatās tāds draisks un viltīgs.
“Starp visiem ir trīs, četri, no kuriem pats dzeru. Man patīk, ka uzreiz var ieliet pudeli alus,” stāsta Jānis. Dzīvesbiedre Spodrīte vēl uzsver, ka Jāņos gan galdā glāzes netiek liktas, tikai alus kausi.
Alus kausi patiesi piederīgi Jāņiem, un grūti iedomāties, ka no tiem dzer, piemēram, pienu vai tēju. “Visi alus kausi mūsu mājās ir paši atnākuši, neesam pirkuši. Jānim draugi, radi sadāvinājuši,” stāsta dzīvesbiedre, kurai Jāņos jāpilda svarīgā Jāņa mātes loma. Arī pašvaldība Jāņus neaizmirst, no tās saņemts ne viens vien kauss.
“Man jau nav nekāda kolekcija. Kolekcijas jau parasti nopietni veido,” bilst Jānis. Mājās kausu gadu gaitā sakrājies diezgan daudz, ne jau simtos, bet savi desmiti gan.
“Jāņos jau nāk ar puķēm, vainagiem un dziesmām, ne dāvanām,” paskaidro “Akmenskalnu” saimnieks un rāda alus kausu, kas atvests no Īrijas. Tur tagad dzīvo ne mazums radu un pazīstamu. “Alus kausi jau ir ļoti dažādi, latviešiem labāk patīk māla, ne stikla,” domā Jānis.
Sprodrīte un Jānis izaudzinājuši piecus bērnus, vecākie savā dzīvē, jaunākie studē.
Kādreiz, kad uz Jāņiem sabrauca radu bērni, te bija lielas lustes. Spēlēts futbols, godā celts gan saimnieks Jānis, gan dēls Jānis, mīļi dēvēts par Janci. “Ar pāris pannām plātsmaizes nepietika. Cepu pīrāgus, bērni palīdzēja. Es Jānim vārda dienā parasti dāvinu kliņģeri, alus kausu gan ne, drīzāk kādu grāmatu,” pastāsta Spodrīte.
“Akmenskalnos” ugunskuru kurina kalniņā. Žēl, ka apkārt meži un kaimiņu ugunis neredz. “Nav jau tuvumā kaimiņu, arī paši tuvākie patālu. Kādreiz, kad laukos cilvēku bija vairāk, mašīnu bija maz, gājām Līgo naktī cits pie cita. Vēlākos gados, kaut nekādu līgošanu nerīkoju, līgotāji sanāca. Tagad viss mainījies – iet negrib, braukt nevar. Bet uz lielajiem masu pasākumiem es braukt nevaru, Jānim taču jāgaida jāņabērni,” domās dalās Jānis un piebilst, ka tā tas bijis pirms pusgadsimta.
Sarmīte Feldmane
Komentāri