Apmeklējot Ivara Zviedra un Ineses Kļavas uzņemtās filmas “Dokumentālists” pirmizrādi Cēsīs, kuras nolūkam pilsētā speciāli bija izveidota kinozāle, nudien bija sajūta, ka dažādās nozīmēs sākusies jauna kino ēra.
Vērojot, kā sestdienas vēlā vakarā Cēsu Bērnu un jauniešu centra sarīkojumu zālē uz dokumentālās filmas seansu, kas ilgs pusotru stundu,
piepildās vairāk nekā simts skatītāju vietas un tajās pamanās ielavīties arī pa kādam pusaudzim, kaut afišā teikts, ka filmu atļauts skatīties tikai no 16 gadiem, jāpiekrīt, ka ne velti “Dokumentālists” saņēmis augstāko atzinību Latvijā – “Lielais Kristaps”. Filma par to, kā pie skarbās un vientuļās Intas, kas dzīvo Ķemeru purva malā,
mājiņā bez elektrības,
ierodas dokumentālists un kā viņi sarunājas un sadzīvo, ieguvusi ne tikai kinokritiķu vislielāko ievērību. Par to interesi izrāda arī dažādu paaudžu skatītāji, kuri, iespējams, nemaz nav tik lieli dokumentālā kino cienītāji, bet viņus sasniegusi ziņa, ka režisori Ivars Zviedris un
Inese Kļava, dramaturģe Inga Ābele radījuši mākslas darbu, kas no sirds uzrunā, liekot gan kārtīgi izsmieties, gan šokē un reizē liek pamatīgi aizdomāties, bet dažs pieredzējis vīrs nebaidījies atzīties, ka filma viņu spējusi aizkustināt līdz asarām.
Filmas popularitāti kopš “Lielā Kristapa” saņemšanas vairojusi arī moderno tehnoloģiju izmantošana, dodot iespēju internetā noskatīties jautrākos, pat šokējošākos filmas kadrus, lai atvilinātu uz kinoteātri
skatītājus un pārsteigtu ar pavisam citu vēstījumu – emocionālu, labi pārdomātu mākslas darbu par cilvēka dabu. Filma
ir arī mākslas darbs par vienu no profesijām – dokumentālā kino veidotājiem. Sākumā skatītāji filmas kadros redzamo dokumentālistu uztver kā nelieti un provokatoru, kurš ar “kino aci” skandalozi ielaužas privātā teritorijā, gatavs par to arī
fiziski un morāli trūkties, tad filmas izskaņā kinooperatora Ivara un filmas varones Intas
attiecības uz ekrāna atgādina idilli, bet skatītāji nevilšus nonāk pie visai svarīgiem secinājumiem pašiem par sevi. Tāpēc nav brīnums, ka Cēsīs, beidzoties filmas seansam,
spontāni atskanēja aplausi un publika pat desmitos vakarā nesteidzās atstāt kinozāli, bet aizrautīgi klausījās režisoru stāstā par filmas tapšanu. Tā arī tapa zināms, ka pašai Intai filma patikusi un viņa nav sadauzījusi kino aparatūru, kā solījusi, kaut gan reizēm filmā viņa parādīta visai neglaimojoši. Bet arī dokumentālists Ivars filmas kadros nav nekāds pozitīvais varonis. Abiem pāri savā skaistumā un dziļumā stāvējusi vien daba – Ķemeru purvs.
Viens no skatītāju jautājumiem bija arī par to, vai autori gatavojas Latvijas dokumentālistus pārstāvēt starptautiskos kino konkursos, un saņēma apstiprinošu atbildi ar piebildi, ka nav ne mazākās skaidrības, kā purva Intu un dokumentālistu Ivaru uztvers ārpus Latvijas.
Inese Kļava, kura režisējusi un montējusi filmu, bet pašu varoni pirmo reizi dzīvē satikusi tikai pirmizrādē, jo ar šerpo
Intu no visas uzņemšanas grupas ticies tikai Ivars, par vienu no barjerām, kas filmai būs jāpārvar, uzskata valodu. Inese skaidro, ka Eiropas skatītāji nepazīst vidi, kādā veidojusies valoda padomju gados, kuri Intai devuši būtisku pienesumu ar trīsstāvīgiem vārdiem, kuru iztulkošanā pieaicināti pieci tulki. Bet varbūt Eiropa to nesapratīs.
Dokumentālisti Inese un Ivars ar vairāku organizāciju atbalstu uz Cēsīm arī bija atveduši un par brīvu parādīja latviešu piecas jaunākās animācijas filmas, sarīkoja teju simts bērniem apvienības “Multenkultens” animācijas darbnīcas, parādīja četras jaunākās mākslas filmas un vēl divas dokumentālās filmas – “Sniegs” (režisore Laila Pakalniņa), “Jānis Dukāts. Mežs” (režisors Dainis Kļava), kas uzņemtas Cēsīs, bet tas jau
ir cits stāsts.
Mairita Kaņepe
Komentāri