Dzejas dienu ietvaros Raiskuma pagasta Auciemmuižā piektdienas pēcpusdienā pulcējās dzejas mīļotāji, gan tie, kuri paši raksta dzeju, gan tie, kuriem patīk lasīt jau slavenu dzejnieku darbus vai vienkārši tajos klausīties.
Dzeja Raiskuma pusē mīlēta jau izsenis, tā skanējusi gan skolās, bibliotēkās, kultūras namos, bet tieši Auciemmuižas telpās šogad tā izskanēja pirmo reizi. Dzeju dienas organizēšanu bija uzņēmusies Dagnija Pole, kuras mērķis šoreiz bija pulcēt raiskumiešus – tos, kuri šeit dzīvo, strādā, saistīti ar pašdarbības kolektīviem. „Arī Uldis Dumpis nu jau kļuvis par raiskumieti,” iepazīstinot ar Dzejas dienas viesi, sacīja Dagnija Pole.
Dzejas dienu 47. gadskārtu ievadīja Raiskuma speciālās internātpamatskolas – rehabilitācijas centra latviešu valodas skolotāja Albīna Tīlika. Pārskatot Tautas dzejnieka Raiņa atceri no 1965. gada, kad Latvijā aizsākās Dzejas dienas un septembrī atklāja jaunuzcelto skolas ēku, ik gadu te organizē dzejas svētkus. Skolā mīļi tiek uzņemti ne tikai vietējie vārda meistari, bet arī tautā zināmie, sākot ar O. Vācieti, C.Dineri, V. Grenkovu, Dz. Rinkuli- Zemzari, vēlāk vairākkārt viesojušies J. Osmanis, L. Brīdaka, K. Apškrūma. Andreja Eglīša daiļdarbus runāja Auciema skolas skolnieces Liāna Ivanovska, Dace Graudiņa, Laura Dūdelniece. Arī Evija Streiča ar savu meitiņu dalījās savā jaunradē, minot, ka dzeja viņai galvenokārt top tad, kad vai nu ir ļoti labi, vai ļoti skumji. Evija aicināja ikvienu pamēģināt uzrakstīt dzeju. Savukārt Gundega Kanaviņa iedvesmu arvien rod dabā un jūt dzejas dvesmu. Savu uzstāšanos viņa sāka ar pamatojumu: „ Rakstīt dzeju ir ceļš uz pasaules izpratni. No zemes pamatiem nāk mūzika”.
Kā atzina Aivars Lapšāns, viņam savu radīto dzeju labāk patīk dziedāt, tāpēc daļu savas daiļrades viņš klausītājiem nolasīja, bet daļu kopā ar dzīvesbiedri Ievu vienoja dziesmās. Ausma Tērauda, kura bija Aivara Lapšāna latviešu valodas skolotāja, atzina, ka apbrīno mākslinieka daudzpusību kurš ir gan rakstnieks, dziesmu autors un dziedātājs, kā arī veiksmīgs saimnieks savās mājās. Uz jautājumu, kā rodas viņa dzeja, Aivars Lapšāns atbildēja, ka tā nāk no ģimenes, no vides, kurā dzīvo. Jau skolas laikos domrakstu vietā Aivars nodeva dzejas rindas.
Noteikti daudziem pirmoreiz izskanēja dzejnieka darbi ar segvārdu „Ceriņš”. Lai arī pats mākslinieks, īstajā vārdā Ēriks Meņģelis, uz dzejas dienām bija ieradies, tomēr savu dzeju viņš labprātāk uzticēja nolasīt Raiskuma pagasta bibliotekārei Gitai Vilciņai. Kā uzskata pats Ēriks, pirmo īsto dzeju viņš esot sarakstījis astoņpadsmit gados un veltījis to savai mammai. Savukārt Dagnija Pole atceras, ka dzejnieks jau rakstījis dzeju smilškastes meitenēm viņas pagalmā.
No nopietnām dzejas rindām ar lustīgumu klātesošos iepriecināja Dace Vītus, kura bija uzrakstījusi un kopīgi ar savām kolēģēm Sigitu Poli, Dace Eihenbaumu un Inesi Kalniņu izdziedāja rīmes, kas bija par „Auciemmuižu” un Pārgaujas novada domes priekšsēdētāju Hardiju Ventu. Pilnīgi pretēju Savdabīgu atradumu vēstīja Gints Polis par Veco derību. Bībeles pantos lasāma atsauce dzejā.
Vakaru noslēdza Uldis Dumpis, kurš pateicās gan par aicinājumu uz šo vakaru, gan par atjaunoto „Auciemmuižas” ēku. Viņš atzina, ka sava aktiera karjerā viņam ir daudz nācies lasīt dzeju, bet nekāds dižais lasītājs viņš neesot. Uldis Dumpis izteica, ka viņš dzeju uzskata par ļoti intīmu lietu, ko viens dzejnieks radījis negulētā naktī pēc pamatīga pārdzīvojuma. Un tad viens aktieris ņem to dvēseles pārdzīvojumu, interpretē un liek priekšā publikai savā redzējumā. Arī Imants Ziedonis esot atzinis, ka dzeju vajadzētu no sirds uz sirdi lasīt vientulībā, bet tur ir esot pretruna, jo ne vienmēr dzejas grāmatu nopērk un tā nokļūst līdz dzejas mīļotājiem. Tāpēc šie publiskie dzejas lasījumu vakari arī ir nepieciešami.
Īpašu dzejas dienas atmosfēru radīja izstāde ar lidojošu baltu tauriņu kontūrām. Tajās Auciema bērni ilustrējuši iecienīto latviešu dzejnieku darbus. Pie skatuves bija aplūkojami arī pazīstamu autoru
K. Apškrūmas, M. Cielēnas, M. Laukmanes u.c. krāsaini lirikas krājumi.
Komentāri