17.jūnijā, dienā, kas Latvijas vēsturē iegājusi kā melnā, Latvijas valsts okupācijas, diena, piemiņas vietā pie bijušās Amatas dzelzceļa stacijas notika pasākums, veltīts kārtējam paveiktā darba posmam represijas piemiņas vietas iekārtošanā.
Esam rakstījuši par ieceri, ko virza Latvijas Politiski represēto biedrības Cēsu nodaļa, šeit izveidot īpašu piemiņas vietu 1949.gada represijām. Cēsu nodaļas valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols pasākumā atgādināja, ka no šīs vietas uz Sibīriju izbrauca ešelons, kurā bija sadzīti 1318 cilvēki, viņu piemiņu nepieciešams iemūžināt. Te plānots uzstādīt tik stabiņu, cik bija izvesto cilvēku. “Paldies tiem, kuri atbalstījuši mūsu ieceri, bet gribētu, lai līdz gada beigām varētu uzstādīt arī pārējos stabiņus un projektu pabeigtu. Tas ir grūti, bet, ja būs vēlme, to izdarīsim!”
No iecerētajiem 1318 stabiņiem ir vien 354. Arhitekts Mareks Birznieks atcerējās piemiņas vietas tapšanas sākumu. Kad P. Ozols minējis, ka tādu te vajadzētu, arhitekts norādījis, ka nebūtu ieteicams likt kādu akmeni, tie visur savelti pietiekamā daudzumā: “Izskanēja ierosinājums nolikt vagonu, kas simboliski vēstītu par šo notikumu. Man likās, ka būtībā stāsts ir par cilvēkiem, sāku domāt, kā izstāstīt stāstu par cilvēkiem, nevis par vagonu un sliedēm. Domāju, kā būtu, ja šos 1318 cilvēkus saliktu plecu pie pleca? Tad izveidotos laukums, kādu esam iezīmējuši. Ideja attīstījās, nolēmām stabiņus sadalīt pēc augstumiem – vīrietis, sieviete, bērns. Gribējām parādīt, ka viņi nav zaudējuši lepnumu, tāpēc “sejas” jeb nošķeltās virsmas ir paceltas pret sauli. Kāpēc “sejas” skatās uz dažādām pusēm? Tās pavērstas uz to pusi, kur atradās šo izsūtīto cilvēku mājas.”
Projekta attīstība virzās lēnāk, nekā plānots, to jūtami ietekmējusi metāla sadārdzināšanās, inflācija. Piemiņas vieta top no ziedojumiem, finansējumu atvēl pašvaldības, privātpersonas. P. Ozols stāsta, ka Ogres pašvaldība piešķīrusi tik daudz līdzekļu, lai uzstādītu tik stabiņu, cik pašreizējās pašvaldības teritorijā dzīvojošo 1949.gadā te sadzīti vagonos un aizvesti tālumā. Palīdz arī citas pašvaldības, arī Cēsu novads, tomēr dažas atrakstoties, pamatojoties ar likuma pantiem, kas neļaujot piešķirt naudu šim nolūkam.
Cēsu novada Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte, sakot paldies ikvienam, kurš ziedojis, uzsvēra, ka katrs ziedo tik, cik var atļauties: “Ziedot nav pienākums, tā ir sirdsmīlestība, tāpēc paldies ikvienam, kurš atbalstījis savu iespēju robežās.”
Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs norādīja, ka gan 14.jūnija, gan 17.jūnija notikumi Latvijas vēsturē liek vilkt paralēles ar notikumiem Ukrainā: “Redzam, ka atkal tā pati valsts uzbrūk kaimiņvalstij, izlaupa rūpnīcas, aizved labību, aizved cilvēkus. Šķiet, 21.gadsimtā neviens to negaidījām, diemžēl tas notiek, tāpēc svarīgi neaizmirst vēstures lappuses, kas skārušas Latviju. Šī brīža notikumi liek mums būt modriem, būt uzticīgiem savai valstij, būt vienotiem un saliedētiem.”
Latvijas Politiski represēto biedrības valdes loceklis Kārlis Bērziņš norādīja, ka jādomā, kā par šiem notikumiem stāstīt bērniem un jauniešiem: “Lielais vairākums te sanākušo ir politiski represētie, pensionāri, gados veci cilvēki. Kas notiks pēc gadiem desmit, kad šo cilvēku vairs nebūs? Tāpēc vēršos pie pašvaldībām, Saeimas deputātiem, norādot, ka mums ar patriotisko audzināšanu izglītības sistēmā sagājis pamatīgā dēlī! Kur ir jaunatne? Tās nav! Viņu te nebūs, kamēr šādos pasākumos nebūs izglītības nodaļas vadība, skolu direktori, pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāji.”
Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce norādīja, ka būtu liels sasniegums redzēt, ka uzstādīti visi 1318 stabiņi: “Šiem cilvēkiem toreiz 1949.gadā nebija viegli doties prom no dzimtenes, kā redzam, arī tagad projektu realizēt nav viegli. Ticu, ka izdosies. Netrūkst to, kuri teikuši, ka par vēsturi nevajag zināt, tā ir jāaizmirst, bet šis brīdis ir tas, kad mums vajadzētu apzināties, ka vēsturi nedrīkst aizmirst. Tā jāzina un jāsajūt, jo tas veidos mūsu pārliecību. Cilvēkus, kuri to apzinās, būs grūti uzvarēt!”
Komentāri