Uzņēmuma direktors Atis Garklāvs norāda, ka lielākoties tās ir nestandarta iekārtas, ko nevar nopirkt plašajā tirgū no lielajiem ražotājiem: “Tieši šīs specifikas dēļ joprojām sekmīgi pastāvam. Ja piedāvātu to, kas jau ir tirgū, nevarētu konkurēt ar lielajiem ražotājiem. Mēs izpildām individuālus pasūtījumus, kas prasa sarežģītus risinājumus.”
Iekārtas galvenokārt tiek ražotas kokapstrādei, nedaudz arī citām nozarēm. Pasūta no mazām iekārtām līdz pat veselas kokapstrādes rūpnīcas aprīkošanai. Tieši šajā virzienā
specializējas “Forma Machinery”, un nākamajā gadā paredzēts izgatavot un uzstādīt četras lielas kokzāģēšanas rūpnīcas. Lai to paspētu laikā, uzņēmums sadarbojas ar citiem ražotājiem Latvijā, Lietuvā un pat Portugālē.
“Lai rūpnīcu piecos, sešos mēnešos varētu izstrādāt, izgatavot un uzstādīt veselu līniju, bez partneru atbalsta neiztikt,” saka A. Garklāvs. “Mēs šo procesu koordinējam un uzņemamies atbildību par rezultātu. Veiksmīga sadarbības partneru piesaiste ļauj pasūtījumus realizēt pusgadā. Varam jau visu darīt paši, bet ja izpildes termiņš ir 14 – 16 mēnešu, mūsu pakalpojums vairs nav vajadzīgs, jo būs cits, kas izdarīs ātrāk.”
Iepriekšējos gados galvenokārt strādāts eksportam, bet nākamgad apmēram 70 procentus iekārtu uzstādīs Latvijā.
Ekonomika attīstās un, kā norāda A. Garklāvs, kokapstrādes nozare jau pārsniegusi pirmskrīzes apjomus: “Galvenie virzieni, kas attīstās, ir taras materiālu, ne lietaskoku pārstrāde. Tas labi, jo mums ir pilni meži ar koksni, no kuras gatavot taras materiālu, kas ir samērā lēts, bet visā pasaulē vajadzīgs. Nākamā gadā trīs rūpnīcas, kurām izgatavosim iekārtas, būs saistītas tieši ar taras ražošanu. ”
“Forma Machinery” iekārtas uzstādītas un veiksmīgi darbojas vairākās valstīs, tostarp, Krievijā, Igaunijā, arī Anglijā. Vecajā Eiropā šādiem nestandarta piedāvājumiem neesot pieprasījuma, tur cilvēki esot ļoti konservatīvi. “Uz Rietumiem aiz Polijas nav ko meklēt, tur ir citas tradīcijas,” saka Garklāvs.
Latvijā uzņēmumam konkurentu nav, tie, kas darbojas šajā nozarē, ir sadarbības partneri. Tirgus sadalīts, viens otra nišā neiet, un tas ļauj visiem sekmīgi darboties.
“Katrs pasūtījums prasa jaunus risinājumus, jo katra kokapstrādes rūpnīca ir atšķirīga, katrai savas telpas, specifika. Latvietim tas raksturīgi, ka viņš grib būt unikāls. To redzam arī māju būvē, mums nav vienotas arhitektūras, vienotu tradīciju, katrs taisa pa savam prātam. Piemēram, Vācijā zina, ka konkrēta kompānija ražo standarta iekārtas, tās arī tiek pasūtītas, un tā notiek gadiem. Tur inovācijas veidojas ļoti lēni, mēs spējam tās realizēt daudz ātrāk.
Nestandarta iekārta vienmēr būs dārgāka, jo katrai ir individuāls izpildījums. Process ir sarežģītāks, lielāka kļūdu iespējamība, jo nekas tāds pirms tam nav pārbaudīts. Tas ir interesanti, taču ir vairāk stresa, negulētu nakšu. Jo klients jau plāno savu darbu, viņam ir termiņš, un mums tajā jāiekļaujas.
Bijuši sarežģīti projekti, ar klientu veidojušās pat saspringtas attiecības, bet paiet daži gadi, un viņš atkal atgriežas pie mums, jo ir pārliecinājies par kvalitāti. Rezultātā mērķis ir sasniegts, lai cik grūti arī nebūtu nācis,” saka uzņēmuma direktors.
Tā kā “Forma Machinery” arī nodrošina pašu ražoto iekārtu uzstādīšanu, sarežģītākos projektos speciālisti ir klāt darbības sākumposmā, lai pārliecinātos, ka viss strādā, kā vajag.
Runājot par uzņēmuma nākotni, A. Garklāvs saredz, ka attīstības galvenais virziens – zināšanu kapacitāte, inovācijas, ne cilvēku skaita pieaugumā. Tie paši 30 līdz 40 darbinieki paliks, bet vairāk būs inženieru, konstruktoru, kas ļaus ražot iekārtas ar lielāku pievienoto vērtību. Pašreiz to liedz kvalificētu speciālistu trūkums.
“Pašreiz tas īpaši jūtams,” atzīst A. Garklāvs. “Skolas kaut ko saražo, bet mums neder tas sagatavotības līmenis, ar kādu šie jaunieši ienāk darba dzīvē. Tas ir krietni par zemu. Trakākais, ka jauniešiem trūkst pacietības, viņi pēc skolas beigšanas uzreiz grib visu. Bet vienmēr taču bijis izaugsmes process no mācekļa līdz meistaram, un tas prasa gadus desmit. Tagad jaunietis nāk ar savu diplomu, bet tas taču nav nekas, viņš taču vēl neko nemāk. Mēs jauniešus filtrējam, skatāmies, kuram galvā nav vate, kurš varētu mums derēt. Perspektīvajiem darbiniekiem sākumā piemaksājam, jo viņš pats nenopelna tik daudz. Tā ir mūsu investīcija šajā darbiniekā. Tie, kuri iztur, ir profesionāļi ar ļoti labu kvalifikāciju, viņu amats ir labi atalgots. Bet līdz tam jānoiet zināms ceļa posms.
Metālapstrāde nezin kāpēc joprojām asociējas ar metināšanu, lai gan darbs ir radošs. It īpaši mūsu nozarē, kur katra iekārta ir atšķirīga. Jā, rokas varbūt ir netīras, jo metāls ir metāls, un visā pasaulē tā ir. Bet ir izaugsme, labs atalgojums, jāstrādā ar modernām iekārtām. Pasaulē tā ir prestiža profesija, mums kaut kā viss ir citādi. Jābūt valsts programmai, kā ieinteresēt jauniešus mācīties inženierzinātnes, metālapstrādi, jo šīs jomas speciālisti vienmēr būs pieprasīti darba tirgū.”
Jānis Gabrāns
Komentāri