Vecpiebaldziete Anna Baltputna dzīvoklī pārcilā gleznas, gadu gaitā sakrātus pierakstus, arī dzejas rindas. Tās ir atmiņas. Gleznās vietas un ēkas, kuru vairs nav, pierakstos – daudziem aizmirsti vietvārdi, bet dzejas rindās kādreiz pārdzīvotas sāpes un prieki.
“Daudzus gadus esmu staigājusi pa pasauli,” saka Anna. Viņas iepazītā pasaule – Ineši, Vecpiebalga, Jaunpiebalga, Drusti, Taurene, Zosēni, Dzērbene, Skujene, Nītaure, Zaube. Šajos pagastos Anna zina katru elektrolīniju, jo ikdienas darbā “Latvenergo” tās pārstaigātas vairākkārt.
“Desmit gadus pārbaudīju līniju tehnisko stāvokli,
tad 20 gadus remontēju transformatorus, kāpu elektrības stabos,” pastāsta vecpiebaldziete.
Jau jaunībā Anna labi sapratās ar krāsām. Tolaik elektriķiem vajadzēja piedalīties izstādē, kolēģi uzrunāja Annu, lai kaut ko uzglezno. “Tā arī sākās,” viņa nosaka. Annas Baltputnas gleznas pabijušas daudzās izstādēs, kur vecpiebaldzēni sevi prezentēja gan “Latvenergo” kolēģiem, gan vēlāk tika rādīts, ko darbinieki prot. 50 gleznas tika aizvestas uz Maskavu, tur tās arī palika.
Ainas Baltputnas gleznās tuvās apkārtnes vietas. Tēlots daudz kalnu. Par katru arī uzrakstīts neliels stāsts. Lūk, Bārdas kalns. “Tas atrodas 283 metrus virs jūras līmeņa, to no ZR vējiem pasargā meži. Kad saule vakarā grimst meža galotnēs, tad Bārdas kalns paliek tumši, tumši zaļgans un no piekājes tam lēni virsū lien virsū miglas plīvuri. Bārdas kalns nosaukumu ieguvis 16.gadsimtā. Pieguļnieks, vīrs ar garu, melnu bārdu, aizmidzis kalnā pie ugunskura, un bārda nodegusi. Tā kalns ticis saukts par Bārdas kalnu,” pierakstu par kalnu Vecpiebalgā
lasa Anna un piebilst, ka nav jau rakstniece, bet elektriķe. Savs stāsts arī par Biķerkalnu, kas Zobola ezera pussalā stāv kā apgāzts zaļš biķeris. Sirmā senatnē kalnam visapkārt bijis ūdens, bet tagad tā ir tikai pavasara palos. Biķerkalns ir pilskalns, Dindoņu dzimtas svētvieta. Anna rāda gleznu un stāsta: “1923.gada 23. jūnijā, kad nomira “Vecmelbārdēnu” saimnieks Andžs Dindonis, vidējais dēls, arhitekts Jānis Dimitrs ieraka kalnā kapsulu ar vēstījumu un virsū uzstādīja ozolu. Izauga varens, līdz 1984. gada vasarā, kad kolhoza ļaudis, vācot sienu Biķerkalnā, koku ar smago tehniku nogāza zemē. Tā tas tur gulēja un baloja. 1990. gadā Baltputnu ģimene Biķerkalnu ieguva savā īpašumā un savāca ozola atliekas, celmu sadedzināja. Tā Biķerkalna ozols ir šalkot rimis un arhitekts Jānis Dimitrs karā pazudis.”
Kā vēstures liecība ir Annas Baltputnas glezna, kurā redzama Gatartas krustarija. To viņa uzgleznoja 2003.gadā pēc 1975.gada skicēm. “Rijas vienā galā kolhozam glabājās minerālmēsli, ēkas vidū bija aka, tur stāvēja arī zirglietas, ēkas otrā galā bija teļu kūts. Kad 90.gados atkal biju Gatartā, aizgāju apskatīt riju. Vidusdaļa jau bija iebrukusi. Vienā galā, kur savulaik bija vairākas istabas un tajās pirms 20 gadiem dzīvoja kāda sieviete, viss bija tukšs,” par krustariju, kuras vairs nav, stāsta vecpiebaldziete. Tā tagad redzama viņas gleznā.
“Tāda izskatījās Vecpiebalgas pagastmāja. Tas, lūk, Zelta krogs, tas Sila krogs. Tas Bricu ezers Jaunpiebalgā, te Kliģenes grava, Viņķu kalns,” Anna rāda gleznas.
Staigājot pa pagastiem, Annai radās interese par vietām. Agrāk taču cilvēki katru mazāko pļaviņu, nogāzīti, upes līcīti sauca vārdā. Viņa sāka pierakstīt vietvārdus. “Vecie cilvēki jau vēl zināja, tagad vairs nav, kas pastāsta. Pazūd vietvārds – pazūd dvēselīte,” saka Anna. Sarunās ar satiktajiem cilvēkiem viņa uzklausījusi arī daudzus stāstus par dažādiem laikiem.
Tagad tik daudzi aizsaulē, nav kas pastāsta. “Sāku pierakstīt vietvārdus Inešos, bet tā arī daudz tukšu lapiņu palika,” bilst Anna. Nejauši viņas rokās nonāca veca grāmata par Vecpiebalgu. Tā bija latīniski. “Šķirstīju un sapratu, ka katrs trešais nosaukums, ko zinām, nav latvisks. Greiveri
latviski ir margrietiņas, Inesis – aitas ezers, jo Inese latīniski nozīmē aita. Tas ir interesanti. Varbūt kādreiz kāds papētīs, ir vērts patulkot,” stāsta vecpiebaldziete.
Anna atzīst, ka šodienas cilvēki ļoti maz zina par to, kas apkārt, vietvārdi skan kā kaut kas svešs. “Pakavkalnu neviens nepiemin, pagastā pat nezina, ka tāds ir. Cik daudzi zina, kur atrodas
Jeiska, Kurlātu, Norozola, Zirnīšu, Augstīšu, Smētes kalni, Ivankalns, Aida, Turības, Saulgožu, Beku, Ieskavas, Pūlēka, Raga kalns?” jau zinot atbildi, tomēr pajautā Anna. Viņa daudz palīdzējusi dažādiem vietvārdu pētniekiem, ģeogrāfiem, kuriem ikdienas darbā svarīgi vietējie nosaukumi. Palīdzību lūdzis arī kāds ģeogrāfs
no Somijas,
latvietis. Lūdzis, lai vecpiebaldziete Vecpiebalgas pagastā atrod Kangaru kalnu. “Visos pagastos Latvijā bija Kangaru kalns, pļava vai mežs. Divus gadus meklēju, tad atsaucās kāda sieviete, kura zināja, kur Vecpiebalgā ir Kangaru kalns. Jaunpiebalgā ir Kangaru pļavas, ” pastāsta Anna.
Pēdējā laikā gleznošanai un vietvārdu pierakstīšanai laika maz, bet ieinteresēt par dzimto novadu Annai izdevies mazmeitas. Viņas labprāt zīmē, ar vecomammu kopā pāršķirsta stāstus par veciem laikiem.
“Gleznoju un rakstīju dzeju – tā tiku vaļā no ikdienas stresa, pārdzīvojumiem. Kā aizrāvos ar gleznošanu, tā viss aizmirsās,” saka Anna.
Viņa nekad nav baidījusies ne no viena darba, un viss viņai padevies. “Par mani jau teica – tev abas puses, vīrišķā un sievišķā, strādā vienlīdz labi. Nav tāda darba, ko nemācētu,” smej vecpiebaldziete un rāda rakstāmgaldus, kurus pati no skaidu platēm sameistarojusi mazmeitām. Viņa salabo arī vērpjamos ratiņus, prot izremontēt dzīvokli.
“Tikai žēl, ka krietni agrāk nepierakstīju to, ko man vecie cilvēki stāstīja. Arī daudzas vecās mājas, ainavas vajadzēja saglabāt gleznās,” saka Anna Baltputna.
Sarmīte Feldmane
Komentāri