Aizvadītās nedēļas nogalē uz treniņnometni Priekuļos atkal sabrauca Latvijas biatlona izlase.
Šovasar notika izmaiņas Latvijas biatlona federācijas vadībā un prezidenta krēslā cēsnieku Jāni Bērziņu nomainīja tieslietu ministre Baiba Broka. Ievēlēta arī jauna valde, kas par vīriešu izlases komandas treneri apstiprināja mūsu novadnieku Ilgoni Poguli. Viņš pats norāda, ka jau trīs gadus darbojoties šajā amatā, līdz šim vienkārši tas oficiāli nav ticis pateikts.
Uz naža asmens
Treneris
par Latvijas biatlona saimniecību nosaka: “Grūti, grūti, grūti…. Tā ir ļoti maza. Pieaugušo izlasē ir tikai septiņi cilvēki. Arī juniori nespēj sastādīt vērā ņemamu konkurenci. Tas var radīt kādu problēmu – ja šobrīd Pasaules kausā Latvijai ir trīs vietas, iespējams, no 1.novembra stāsies spēkā jaunie noteikumi un būs četras vietas. Tiesa, Nāciju vērtējuma ieskaitē tāpat kā līdz šim visām valstīm rēķinās trīs labākos. Ja mums bija tikai trīs sportisti, neviens nedrīkstēja izstāties, lai nezaudētu punktus. Tagad it kā būs minimāla rezerve, bet rodas cita problēma. Tikai četriem biatlonistiem ir kvalifikācija startam Pasaules kausā, un, ja kāds no viņiem kāda iemesla dēļ nevar startēt, citu tā vietā ielikt nevaram.”
Pasaules kausa kvalifikācija no pagājušās sezonas ir Andrejam Rastorgujevam, Edgaram Piksonam, Rolandam Pužulim un Tomam Praulītim. Bet arī šī kvalifikācija nav visai sezonai, un reizi trimestrī tā atkal jāizpilda. Ja tas neizdodas, jāiet uz zemāko līmeni, proti, IBU kausu, kur to var izpildīt, lai atgrieztos Pasaules kausa apritē.
“Visu laiku pa to naža asmeni staigājam,” norāda I. Pogulis. “Andrejam un Edgaram nav problēmu ar kvalifikācijas izpildi, bet pārējie to ne vienmēr spēj īstenot. Tāpēc svarīgi to iegūt iespējami vairāk biatlonistiem, lai ir variēšanas iespējas. Šogad Pasaules kausa izcīņa sāksies 30.novembrī Zviedrijā, bet dienu iepriekš Norvēģijā notiks sacensības sprintā pirmajā IBU kausā. Teorētiski tie, kam nav kvalifikācijas Pasaules kausam, to var vēl izpildīt. Vai izdosies, redzēsim.”
Konkurence pasaulē pieaug
Līdzjutēji atceras biatlona ziedu laikus, it īpaši Olimpiskās spēles Nagano, kad latvieši bija vadošo vidū. Taču,atceroties aizvadīto sezonu, nevaram aizmirst, kā mūs priecēja Andrejs Rastorgujevs, kurš vairakkārt bija tuvu goda pjedestālam. Bet trīs vai četru augsta līmeņa biatlonistu vismaz tuvākajā laikā, visticamāk, Latvijai nebūs. Pirmkārt, nav no kā viņiem izaugt, otrkārt, biatlona līmenis pasaulē aizvien
aug,
konkurence kļūst lielāka ne tikai Pasaules, bet arī IBU kausā. Latvijā diemžēl vērojams gluži pretējais, te sacensību dalībnieku rindas kļūst arvien plānākas. Ja paskatāmies rezultātu protokolus, teiksim, 2005.gadā, tur jauniešu A grupā startēja 27 dalībnieki, B grupā – 28, C grupā – 30. Aizvadītajā sezonā valsts jaunatnes čempionātā
A grupā startēja 10 biatlonisti, B grupā – 11, C grupā – 12.
No tiem vairākiem desmitiem, kuri startēja pirms deviņiem gadiem, biatlonā palikuši uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi sportisti. Tāpēc treneris norāda, ka jāsāk sistēmas sakārtošana no pašas apakšas, no bērnu, jauniešu līmeņa, lai izaugtu jaunā maiņa. Šobrīd sporta skolas Latvijā īstu pienesumu nedod, un pēc vidusskolas beigšanas jaunieši no sporta pazūd. Aiziet mācīties vai strādāt.
“Var viņus saprast, jo pie mums sports ir slidena lieta. Nav sporta saimniecība tik bagāta, lai spētu sportistus pilnvērtīgi uzturēt. Tā ir liela upurēšanās – palikt tikai sportā, jo nekad nezini, kā viss attīstīties, un sapņi var sabrukt ātri,” atzīst treneris.
Problēmas un nākotnes cerības
Kāds varbūt tikai nodomā, cits skaļi pārmet, ka nav rezultātu, bet kā saka I. Pogulis, ko federācija var izdarīt, ja nav naudas. Kritizētāji bijuši vienmēr, bet neviens no viņiem nav nācis un reāli kaut ko izdarījis.
Jaunajai federācijas vadībai esot vēlme sākt no viena gala biatlona saimniecību sakārtot, jo vajadzību ir daudzkārt vairāk nekā iespēju. Treneris norāda, ka šogad pareizāk būtu nelikt tik lielu uzsvaru uz nometnēm ārpus Latvijas, bet vairāk finansējumu atvēlēt tehniskās puses sakārtošanai: “Komandai jau sen vajag vienotas formas, jo tagad katrs startē savas krāsas kombinezonā, kas nav pareizi. Jāsakārto transports, loģistika, iespēju robežās jāatjauno ieroči, un pēcolimpiskajā sezonā to var darīt. Nāciju vērtējumā Pasaules kausā šajā sezonā jānotur vieta pirmajā divdesmitniekā un jāizveido komanda, kas spētu cīnīties par ceļazīmēm uz Olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā 2018.gadā.”
I. Pogulis norāda, ka šobrīd tikai Andrejam Rastorgujevam, kurš trenējas pēc individuālas programmas pie trenera Intara Berkuļa, viss ir sakārtots – finansējums treniņiem, slēpes, cits nepieciešamais, bet pārējiem problēmu netrūkst. Viena no galvenajām – pasaules līmeņa slēpju trūkums, kam mūsdienu biatlonā ir liela nozīme.
A. Rastorgujevam paveicās ar firmu
“Fisher”, kas novērtēja viņa rezultātus un
tagad piegādā atbilstošas slēpes. Pārējie tām netiek klāt, jo lielajās slēpju firmās viss ir zem kontroles.
“Neesam tik lieli spēlētāji, lai ar mums rēķinātos,” norāda treneris. “Lai situāciju mainītu, vajag vai nu daudz naudas, vai jācer uz veiksmi. Lai gan arī nauda vēl neko nedod, jo labākās slēpes tā vienkārši nopirkt nevar. Visādi mēģinām tikt pie iespējami labākām, un lēnām kaut kas krājas. Edgaram situācija nedaudz atrisinājusies, kopš viņš pārgāja uz “Fischer”. Ir daži pāri samērā labu slēpju, vēl vajadzētu ļoti aukstam un siltam laikam ,” stāsta I. Pogulis.
Bet ar slēpēm vien nepietiek, tās sacensībām ir jāsagatavo. Atkal problēmu netrūkst. Ilggadējais izlases slēpju sagatavotājs Aivars Bogdanovs izteicis vēlmi atpūsties, bet viņam aizvietotāju joprojām nav izdevies atrast. Visas izlases tehniskās komandas formē jau sezonas beigās, tāpēc tagad grūti ko atrast. Tā vajadzības krājas kaudzē, kam galu neredz.
“Vienkārši jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir,” uzsver I. Pogulis. “Galu galā ne jau nauda visu izsaka. Ir izlases ar nesalīdzināmi lielāku budžetu, bet Nāciju vērtējumā turpat blakus mums vien maļas. Teiksim, Kazahstāna. Pagājušajā ziemā parunāju ar vienu no viņu tehniskajiem darbiniekiem, kurš bija neizpratnē, kā tas nākas, ka viņiem ir viss nepieciešamais, bet rezultātā – turpat, kur latvieši. Teicu viņam – padomā, kur mēs būtu, ja būtu tik naudas kā jums! Protams, nauda neko neatrisinātu, jo vajag cilvēku resursus, no kā veidot rezultātu. Šobrīd jāsaka paldies tiem, kuri gatavi nākt, trenēties, un ceru, ka Latvija nepazudīs no pasaules biatlona skatuves. Domājot par nākamo olimpisko ciklu, būtu labi, ja izdotos noturēt Edgaru, tad būtu divi stabili sportisti – viņš un Andrejs, kura lielākie panākumi vēl priekšā. Tad vēl ir daži centīgi un cerīgi sportisti, kuri varētu būt labs papildinājums, un Dienvidkorejas spēlēs sastāvs sanāktu kuplāks nekā Sočos.”
Jānis Gabrāns
Komentāri