Pāris gadi pagājuši, bet ieceres, kas Priekuļu novadā saistījās ar vienīgā pašvaldības muzeja “Kalāči” pilnveidošanu, vēl nav piepildījušās.
Muzeja vadītāja Linda Ķīse ciemiņiem spiesta atzīt, ka
vēl nav iemesla dzejnieka Eduarda Veidenbauma dzīves vietu, kas
19. gadsimtā
viņam bijusi 20 gadus,
plaši reklamēt. Muzeja pamata ēkā, kas 1987. gadā cieta ugunsgrēkā, remonts
nav noticis, kaut pirms diviem gadiem izstrādāts darbu tehniskais projekts. Pašvaldībai ar idejām, kā “Kalāču” mājas remontam un muzeja izveidošanai ar mūsdienīgām apmeklētāju apkalpošanas un informēšanas iespējām piesaistīt līdzfinansējumu, nav veicies.
Muzejs spiests darboties pēc inerces. Tas
atvērts, lai apmeklētāji dzirdētu stāstījumu par dzejnieku un viņa dzimtu, redzētu lauku sētas ēku kompleksu, 19. gadsimta sadzīves priekšmetus. Autentisku priekšmetu no Veidenbaumu dzimtas saglabājies ļoti maz. Apmeklētājiem jāļauj vaļa iztēlei, un to visos laikos vislabāk raisījusi Veidenbauma sacerētā dzeja. Vēstures griežos dzejas pierakstu oriģināli nav saglabājušies, toties ir dzejnieka laikabiedru burtnīcas, kurās dzeja pārrakstīta.
Memoriālā muzeja sezonas sākums un beigas sakrīt ar nozīmīgiem notikumiem dzejnieka dzīvē – viņa ienākšanu šajā pasaulē un aiziešanu. Gadu desmitiem “Kalāčos” uz sarīkojumiem oktobrī un maijā pulcināti Latvijas dzejnieki, mūziķi, aktieri, kā profesionāļi, tā
amatieri ar stāžu un arī gluži iesācēji radošajā laukā.
Šoruden, dzejnieces Ineses Zanderes un
režisores Māras Ķimeles mudināti, uz Liepas pagastu atbrauca jaunieši, kuri Kultūras akadēmijā Rīgā 2. kursā apgūst aktiermākslu un režiju. Uz “Kalāču” “skatuves” – kādreizējā kūtī, kas izbūvēta kā sarīkojumu zāle,- jauniešu bija daudz
–
divi desmiti. Skatītāju sapulcējās divreiz vairāk. Viņi bija
braukuši, lai justu līdzi savējiem, kā arī ceļu uz “Kalāčiem” meklējuši pirmo reizi cerībā ieraudzīt, kā dzimst nākamie skatuves mākslas talanti.
Paši jaunieši ekskursiju autobusā
Rīgā bija sēdušies ar domu, ka Vidzemē, dzejnieka kādreizējā dzīves vietā, vēl vairāk taps spārnoti radošam darbam. Veidenbauma dzeja un arī Jura Kulakova mūzika dziesmām ar dzejnieka vārdiem viņus jau bija iedvesmojusi. Ar to jaunieši veiksmīgi bija nokārtojuši 1. kursa beigšanas eksāmenu. Tagad uzvedums “Vēl neesmu dubļos tik dziļi stidzis”
tika vests tautās.
Režisore Māra Ķimele pirms koncertuzveduma apmeklētājus sagatavoja, sacīdama, ka jauniešiem studijās brīvi
ļauts izvēlēties no dzejnieka
rakstītā un pārsvarā tie izrādījušies sociāli asie dzejoļi. Lai
jaunie cilvēki izprastu, ko nozīmē būt sociāli atstumtam mūsdienu sabiedrībā, topošie aktieri apmeklējuši mazturīgo cilvēku pulcēšanās vietas Rīgā – nakts patversmi, zupas virtuvi. Tur arī nolūkoti prototipi uzvedumam. Režisore Andrim Gindram uzticējusi
dzejnieka lomu. Uzvedums bija kā Veidenbauma dzejiskās iztēles auglis.
Cik lielu iespaidu jauniešos
būs atstājusi teātra spēlēšana tieši līdzās muzeja klētiņai, kur dzejnieks vasarās dzīvojis un rakstījis, līdzās Veidenbauma vecāku stādītajiem ozoliem, piemineklim nemirstīgajam dzejniekam, ko radījis tēlnieks Laimonis Blumbergs, to vēl nevar pateikt, to rādīs laiks.
Muzeja vadītājai Lindai Ķīsei gan todien dzima ideja, ka pienācis laiks “Kalāčus” padarīt par
jaunākās paaudzes tikšanās vietu. Tā būtu paaudze, kas atvestu sev līdzi līdzīgi domājošos, paaudze, kura, piemēram, populārajos Muzeju nakts sarīkojumos uz “Kalāčiem” atvestu jaunas cerības un iedvesmu.
Mairita Kaņepe
Komentāri