Dāvana no sirds
Mēs katrs varam paveikt pa kādam labam darbam tāpat vien, no tīras sirds. Neko neprasot pretī un nežēlojot laiku, kas veltīts cēlam nodomam. Mirklis pirms Ziemassvētkiem, kad sirds kāro dāvināšanas prieku, ir vispiemērotākais laiks, kad iepriecināt līdzcilvēkus un vairot labestību.
Valsts Asinsdonoru centrs (VADC) decembrī jo īpaši lūdz būt atsaucīgiem un ziedot asinis, lai nodrošinātu vajadzīgos asiņu krājumus ziemas brīvdienām. Līdz Ziemassvētkiem papildus vajadzīgas asinis no 1500 donoriem. Ar prieku atsaucos šim lūgumam un 4. decembrī devos uz Priekuļu tehnikumu, kur šogad jau atkārtoti viesojās VADC. Īstenojot savu labo gribu, iespējams, kādam izglābšu svētkus, līdzot uzlabot veselību vai pat glābt dzīvību. Šī apziņa sasilda sirdi.
Jāteic – man patīk būt par donoru. Šo labo darbu mēdzu paveikt laiku pa laikam. Asins ziedošana raisa neaprakstāmas emocijas, dod morālu gandarījumu un ļauj sajust prieku par to, ka, būdama vesela, varu palīdzēt tādam kļūt vēl kādam līdzcilvēkam. Turklāt šoreiz jo tīkamāku šo darbiņu darīja kāda bērna prieks, kuram atdāvināju paciņu ar veselīgiem gardumiem un naudiņu, domātu pusdienām, ko valsts ik reizi sarūpē katram donoram.
Anda Dzenža
***
Bēgļu bērniem
Sīrijas bēgļu bērniem akcijā “Zvaigzne austrumos”
Latvijā tika nolemts savākt 3000 ziedojumu paciņu. Es sagatavoju un aiznesu uz Izstāžu namu, kur Cēsīs šis pakas vāca, dāvanas diviem bērniem – zēnam un meitenītei vecumā no pieciem līdz deviņiem gadiem. Biju nodomājusi, kā sacīts ieteikumos, iegādāties ko siltu no apģērba, veikalā izvēlējos cepures – zēnam zilu, meitenei rozā, cimdiņus un siltas zeķītes. Klāt pa saldumam, mīkstai rotaļlietai, zobu pastu un birstīti, vēl kādu sīkumu. Iepirkšanās bija patīkama. Sajūta, ka katra lietiņa, ko izvēlēsies, kādam būs ļoti noderīga un neapputēs plauktā pie citām līdzīgām mantām, iedvesmoja. Gribējās nopirkt vēl to un to. Taču ierobežoja sūtījuma apjoms – kurpju kastes lielums, kā norādīts akcijas aprakstā.
Tagad tikai varu iedomāties, kādos tālos ceļos devušās manis sagatavotās divas kārbas ar rotaļu lācīti un zirdziņu, ar krāsu zīmuļiem un praktiskām lietiņām. Un cerēt, ka kādam bērniņam šīs mantas kaut mazliet sasildīs sirsniņu.
Andra Gaņģe
***
Atgriešanās skolā
Lai gan jau astoņus gadus strādāju laikrakstā „Druva” par korespondenti, viens no maniem bakalaura grādiem ir iegūts pedagoģijā. Turklāt vēl pirms darba „Druvā” daudzus gadus strādāju par latviešu valodas un literatūras skolotāju Rīgas Hanzas vidusskolā, izaudzinot arī vienu brīnišķīgu klasi, 32 skolēnus, kuriem nu jau daļai ir savas ģimenes. Sekojot viņu gaitām sociālajos tīklos, priecājos par visiem. Ir izaudzināti labi jaunieši, kurus nekad nevarēšu aizmirst. Tik daudz kas ar viņiem kopā tika piedzīvots. Patiesībā – brīnišķīgs laiks.
Domājot par labo darbu, ko vēlos veikt šajā pirmssvētku laikā, nedaudz izkāpjot no saviem ikdienas korespondentes darba pienākumiem, nolēmu atgriezties skolā. Man ļoti patīk bērni. Viņi vienmēr ir patiesi un nemāksloti. Tāpat domāju, ka katram bērnam skolā var iemācīt nepieciešamo, ja vien pedagogam ir pareizā attieksme un vēlēšanās izdarīt vairāk, nekā pienākums prasa. Grūti, ja klasē ir vairāki desmiti skolēnu. Tajā ziņā ieguvēji ir lauku skolu audzēkņi, var teikt, ka šajās mācību iestādēs stundās rit individuāls darbs ar katru skolēnu.
Es viesojos Drabešu internātpamatskolā un 4. klases puišiem pasniedzu literatūras stundu. Mēs lasījām Hansa Kristiana Andersena pasaku „Sniegavīrs”, ar bērniem pārrunājām daudzus interesantus tematus un ilustrējām pasaku. Bērni bija brīnišķīgi, mācību stunda pagāja pavisam ātri.
Darbs skolā vienmēr mani nedaudz vilinās. Domāju, skolotājiem ir jauka profesija, ja vien viņi paši to tā sajūt. Ir grūti, ja darbā pazaudējam prieku un sākam strādāt tikai naudas dēļ. Šādā gadījumā droši vien ir vērts dzīvē kaut ko mainīt.
Lai visiem gaišs un labām domām un darbiem pilns Ziemassvētku laiks!
Liene Lote Grizāne
***
Lai mazajiem prieks
Bērniem ļoti patīk saņemt dāvanas, tādēļ šajā svētku laikā nolēmu sagatavot nelielas dāvaniņas, kas iepriecinās dažus bērnus. Gribējās, lai sarūpētais nonāk pie tiem, kuru ģimenēm finansiāli neklājas viegli, tādēļ dāvanas nogādāju Priekuļu novada sociālajā dienestā. Dienesta darbinieki tālāk tās nodos ģimenēm.
Gribas mudināt arī citus – dāvināšanas prieku var gūt arī ar mazumiņu un ne jau tikai Ziemassvētku laikā. Šoreiz manos sagatavotajos dāvanu maisiņos mazie atradīs zīmuļus, krāsojamās grāmatas, plastilīnu, ziepju burbuļus un citus jaukus nieciņus. Tomēr ne jau vienmēr manta ir tā, kas iepriecina visvairāk. Dažkārt pietiek ar smaidu, pasniegtu roku un sajūtu, ka esam viens otram blakus, lai grūtā brīdī atbalstītu.
Māra Majore – Linē
***
Paēdušam izsalkušo grūti saprast
Domājot, kā kaut nedaudz pirmssvētku laikā varētu iepriecināt apkārtējos, sliecos starp dzīvnieku patversmes apciemojumu un zupas virtuvi. Izvēlējos otro variantu, jo man tomēr vairāk gribējās palīdzēt cilvēkiem.
Cēsīs zupas virtuve darbojas biedrības Ģimenes centrs „Mūsu nākotne” telpās, kur trīsreiz nedēļā trūcīgās personas nāk pēc zupas. Virtuvē uz maiņām zupu gatavo divas sievietes – Svetlana Gurska un Ludmila Zlotina, bet šad tad darbam virtuvē piesakās arī brīvprātīgie palīgi. Tiesa, cilvēku, kas būtu ar mieru nākt palīgā bez atalgojuma, esot ļoti maz.
Kad zvanīju uz zupas virtuvi, lai pieteiktos kaut kā palīdzēt, man pretī klausulē skanēja – ”Protams, nāc! Būsim priecīgas.”
Rosība virtuvē sākas jau agri no rīta, ap astoņiem. Vispirms jāsakurina plītis, lai telpas būtu siltas un omulīgas un tikai tad var sākties zupas pagatavošana. Ierodos, lai kaut nedaudz palīdzētu. Man piedāvā čībiņas un priekšautu. Priekšauts nav vajadzīgs, jo līdzi esmu paņēmusi savu.
Kā noskaidrojas, šodien būs šķelto zirņu zupa. Ludmila jau paguvusi iemest katlā zirņus, sarīvēt burkānus un sīpolus, es pievienojos kartupeļu mizošanai un gaļas griešanai. Tad atliek visu sabērt katlā.
To, ka zupas virtuve ir iecienīta, var manīt uzreiz, jo jau pirms paredzētā laika cilvēki sāk nākt. Zināms, ka zupai klāt netiek izsniegta maizīte, tāpēc pusdienlaikā aizsteidzos uz veikalu, lai nopirktu pāris kukulīšu, lai būtu maizes rieciens, ko pieēst klāt. Nākas novērot, ka cilvēkiem tiešām klājas grūti. Kāds kungs atnācis uz zupas virtuvi ar diviem tukšiem trauciņiem, kas vēl pat nebija izmazgāti no iepriekšējās reizes. Proti, nama saimnieks esot atslēdzis ūdeni un viņam nav bijusi iespēja traukus izmazgāt.
Vidēji dienā tiek izsniegtas līdz 50 zupas porcijām. Pēc tām nāk personas ar trūcīgo vai maznodrošināto statusu, daudzbērnu mammas, pensionāri un invalīdi.
Pēc viesošanās zupas virtuvē varu teikt, ka mani ļoti iepriecināja pozitīvā atmosfēra, kas valdīja darba procesā. Varu tikai ieteikt, ja kādam ir vēlme darboties virtuvē, tad varbūt ir vērts aiziet palīgā uz zupas virtuvi.
Ilze Fedotova
Komentāri