“Pavasari ir dažādi, šis ir steidzīgais. Priecājos, ka laiks vēss un viss tik ilgi zied. Citus gadus pavasaris ir mirklis,” saka veselaviete Dace Kalniņa. Apkārt mājai pļavā zied pienenes, ābeles, ceriņi, kastaņas, pēdējās ievas saplūst smaržu mākonī.
“Mājas saucas “Grišļi”, padomju laikā vienkārši vārdam pazuda garumzīme. Apkārtnes pļavās aug ap 20 grīšļu sugas. Te ir viss,” bilst saimniece un paņem rokās debestiņas, ko sauc arī par vanaga nadziņu, bet bērni vienkārši par debestiņu. “Tauriņziedis, ne tikai vērtīgs tējas augs, bet arī bagātina augsni. Ja augsne bagāta, augi veselīgi un mēs vairāk gūstam,” skaidro Dace. Turpat arī gaiļbiksīte – viens no pirmajiem sveicieniem pavasara saulei. “Tās viena no indikatorsugām par augu daudzveidību pļavā. Ja to daudz, pļava var pretendēt uz bioloģi vērtīgās statusu. Mana favorīte ir nātre. Tā ir smalka un izvēlīga, visur neaug, tikai bagātā augsnē. Tā var cilvēkam daudz dot. Ja katru dienu apēstu karotīti sēkliņu, iedzertu tēju, nebūtu jāapmeklē aptieka. Vasarā ziedēs vīgriezes. To lapiņas var vākt tagad un žāvēt, likt spilvenos saldākam miegam. Liepas jau lapās, bet karamelizētus pumpurus restorānos pasniedz kā delikatesi. Ugunspuķe ir mūsu ehinācija, par kuru zinām, bet nepazīstam. Apkārt ir viss,” skaidro Dace un uzsver, ka augi- tā ir cita sabiedrība un ir grēks nepazīt to, kas tev apkārt. “Visu mūžu esmu dzīvojusi laukos, un man nav bijis vienalga, kādā sabiedrībā. Bērnībā kilometriem gāju uz skolu, pa ceļam radās jautājumi, kas tās par puķēm, smilgām. Ja kādu pazīsti, aizbrauc uz citu zemi, ieraugi un esi saticis kādu pazīstamu, savējo,” domās dalās augu pazinēja. Viņa atzīst, ka diemžēl gadsimtu gaitā daudzas zināšanas ir pazaudētas. Dace to salīdzina ar bērnu spēlētiem klusajiem telefoniem, kadpirmā pateiktais teikums, sasniedzis spēles pēdējo dalībnieku, ir ļoti pārveidojies. “Zinām daļu no visa kopskata, reizēm konteksts ir pavisam cits nekā kādreiz. Tie, kam bija šīs zināšanas, bija viedi, mēs esam tikai mācekļi, kuri mēģina kaut ko darīt. Tas ir katram individuāls ceļš – saprasties ar dabu. Katrs zina to, kas viņam vajadzīgs un cenšas to izzināt. Jaunieši meklē izaicinājumus, cilvēki gados – harmoniju, un to dod daba. Pareizas krāsas, garšas, formas ir tikai dabā. Cilvēks tās mēģina atkārtot, samaisīt, arī pats, būdams radītājs, mēģina radīt ko jaunu,” stāsta Dace.
Viņa vispirms par katru augu, kas aug pļavā, pie mājas, priecājas, tad vāc tējām. “Dabas aptieka ir pilnīga. Ja nedaudz lietojam no visa, visu uzņemam. Kaut vai ieva – asa, sīva, bet remdina sāpes. Lielākā nezāle – dadzis, kas noteikti jānocērt, bet lapas liek uz satūkumiem, sakņu novārījumā mazgā matus.
Raspodiņš ir neitrāls, tas palīdz sabalansēt citus augus. Nīderlandē, kur maz dabīgo pļavu, kādā botāniskajā dārzā pie daudziem augiem bija uzraksts – nenoraujiet, būs sods. Arī pie raspodiņa, jo tas ir aizsargājams. Mums ar to pilnas pļavas. Esam tik bagāti,” viedokli pauž veselaviete un atzīst, ka par augiem interese palielinās. Aizvien vairāk arī jauni cilvēki interesējas par dabu, augiem, veselīgu dzīvesveidu, jo cilvēks, lai cik gudrs, ir atkarīgs no dabas. Protams, vācot augus, tie jāpazīst. Ja kāds ļoti iepatīkas, pēc tam var uzzināt, kāpēc esi noplūcis, kam tev tas vajadzīgs. “Mums nemaz nav daudz zāļu tēju vācēju, tas ir ļoti grūts un laikietilpīgs darbs. Piedāvātās zāļu tējas ir ļoti atšķirīgas. Dzerot jūt tējas vācēja ielikto enerģiju, domas.
“Var tējas nevākt. Labāk kādu augu apēst uzreiz! Ēst var visu, tikai noteiktās devās. Var likt salātos. Ja skeptiķiem recepti neizstāsta, priecājas par garšu un ēd,” bilst Dace un ir pārliecināta, ka katrs, kurš saprotas ar dabu, atradīs īstos augus, kuri gādās par veselību.
Sarmīte Feldmane
Komentāri