Nereti tiek salīdzināta dzīve laukos un pilsētā. Viedokļi ir dažādi, cilvēki biežāk saka, ka pilsētā dzīvot labāk, vairāk iespēju. Tiekoties ar dzērbeniešiem, “Druva” pārliecinājās, ka nereti laukos ir daudz labu un pat labāku lietu nekā pilsētās. Turklāt tas saistās gan ar cilvēka dzīvesveidu, gan atpūtu un sapņu piepildījumu, kā arī daudz ko citu.
Atkal atgriešanās
Andris Sakss ir rīdzinieks, kurš pirmo reizi uz Dzērbeni atbrauca 90. gadu sākumā, kad tika atgūts dzimtas īpašums. Viņš atminas pirmo ierašanos pagastā un teic, ka toreiz domājis – viņa māja, kas atrodas meža vidū, ir teju vai pasaules gals.
“Toreiz vēl kursēja vilciens, ar kuru arī pirmo reizi ierados Dzērbenē. Izkāpu un domāju, kas šī par vietu, turklāt vilciens Dzērbenē pieturēja pēcpusdienā, bet reiss atpakaļ uz Rīgu bija naktī. Vēlāk gan noskaidroju, ka pagasta centrā ir arī pietura un kursē autobusi. Tas mani nedaudz nomierināja. Tāpat var sacīt, ka man, rīdziniekam, tolaik bija priekšstats, ka visa dzīve notiek Rīgā un laukos nekā nav. Taču ātri vien domas mainījās. Neilgā laikā atradu darbu, sāku piedalīties vietējā deju kolektīvā, korī, folkloras kopā un pat vietējā teātrī. Mana diena bija tik pilna kā nekad. Turklāt tas vēl bija laiks, kad dzērbenieši sāka organizēt ekskursijas uz citām Eiropas valstīm. Tāpat reizi mēnesī organizēja braucienus uz kādu no Rīgas teātriem. Tas bija kaut kas! Pasakiet, cik bieži rīdzinieks, kurš dzīvo līdzās teātrim, aiziet uz kādu izrādi?! Var sacīt, ka man dzīve laukos deva daudz iespēju,” atminas Andris un bilst, ka toreiz uz pilsētniekiem sācis skatīties citādi.
Septiņus gadus dzīvojis un strādājis Dzērbenē, Andris devās atpakaļ uz Rīgu. Izveidoja ģimeni, iekārtoja māju Saulkrastos, pārdesmit metrus no jūras. Strādāja Rīgā, un likās, ka dzīve nokārtota, taču izrādījās, ka ne. Dzimtas balss un pašu vēlme izzināt savus spēkus atkal Andri un ģimeni atveda uz laukiem. Viņš dzīvo Dzērbenē, strādā savā un kaimiņu pagastā, kā arī pāris reižu nedēļā dodas arī uz trim darbavietām Rīgā.
“Man ir piecas darbavietas,” smejoties saka Andris un norāda, ka laukos vēl ir saimniecība ar desmit slaucamām kazām, 70 vistām, 12 pīlēm, tītariem un trušiem.
Atkal atgriezies pagastā, Andris bilst, ka visvairāk skumdina šajos gados redzamā lauku izputināšana. “Nevaru piedot valdībai ideju, ka bizness ir jānodod privātu cilvēku rokās. Redzam taču, ka laukos nav darbavietu. Redzam, ka cilvēki nav tik varoši, lai radītu tās. Kolhoza laikos visiem bija darbs, pagastā kūsāja dzīvība. Šobrīd redzu, ka daļa manu bijušo skolēnu nodzērušies, daļa pārvākušies dzīvot uz pilsētām vai ārzemēm. Kāpēc gan paši dzērbenieši nevarētu dzīvot un strādāt savā pagastā, uzturēt un attīstīt šo vietu?” jautā Andris un bilst, ka pāris uzņēmēju, kas darbojas Dzērbenē, nespēj nodrošināt visiem darbu.
Vaicāts par atgriešanos pagastā, viņš atzīst, ka ir vēlme būt tuvāk dabai, ir iecere nodarboties ar lauksaimniecību.
“Nevaru jau vēl pateikt, kā iegrozīsies dzīve. Ja man maksātu par to vien, ka dzīvoju un saimniekoju laukos, būtu priecīgs. Mani bērni arī mācās dzīvot laukos. Domāju, viņiem te nekā netrūkst. Ir skola, ir mūzikas skolas un sporta iespējas. Tiesa gan, vecākais dēls vērtē, ka veikals ir pārāk tālu no mājām,” saka Andris.
Kustības aizrauj
Ir skaidrs, ka dzīvošana laukos nozīmē būt tuvāk dabai. Tā ir iespēja dzīvot veselīgāk un fiziski aktīvāk. Lieliski, ka lauku skolās bērni ziemā slēpo, turpretim pilsētniekiem šo iespēju var būt mazāk.
* SLĒPO UN SLIDO. Dzērbenes vispārizglītojošās un mūzikas pamatskolas sporta skolotāja Sarmīte Stērste norāda, ka slēpošana ir kā labākais trenažieris. Foto: MĀRIS BUHOLCS
Dzērbenes vispārizglītojošās un mūzikas pamatskolas sporta skolotāja Sarmīte Stērste savu darbu daudzus gadus veltījusi skolēniem, veicinot viņos vēlmi kustēties un sportot. Šajā mācību gadā pedagoģe saņēma arī Vecpiebalgas novada atzinību un titulu kā labākā skolotāja.
Ar skolotāju tiekamies dienā, kad viņai ir brīvdiena, bet tomēr sastopamies darbā. Sarmīte Stērste pati remontē un kopj slēpes nākamajām sporta stundām.
“Jāsaka, vispirms jau ir liels atbalsts no bērnu vecākiem, kuri iespēju robežās cenšas saviem bērniem sarūpēt slidas vai slēpes. Tāpat paldies tiem vecākiem, kuri sporta inventāru, kas pašiem vairs nav vajadzīgs, uzdāvina skolai, lai to var izmantot citi bērni. Taču arī skola rakstīja projektu, piesaistīja finanšu līdzekļus un iegādājās slēpes. Tā kā visi sporta stundās varam kāpt uz slēpēm un doties laukā. Trasi gatavoju ik ziemu un priecājos, ja ne tikai skolēni to izmanto. Patīk redzēt, ka pēcpusdienās vai brīvdienās pa trasi rosās ģimenes ar bērniem. Turklāt laukos par sagatavotas trases izmantošanu nav jāmaksā. Mums ir lauki, pļavas, jābūt vien vēlmei doties paslēpot. Jāpiebilst, ka slēpošana ir kā vislabākais trenažieris, kas dod iespēju kustēties visam ķermenim,” atzīst Sarmīte. Viņa arī norāda, ka mūsdienās sportošana nav tikai skolas veicināts pasākums, arī ģimenēs arvien vairāk domā par veselīgu un aktīvu dzīvesveidu.
“Un tas ir labi. Turklāt tieši ģimenei ir lielākā loma. Priecājos, ja bērni nāk uz skolu un stāsta, ka ar vecākiem brīvdienās bijuši uz kalna, slēpojuši vai vēl kā citādi aktīvi pavadījuši brīvo laiku. Tad arī bērni citādāk skatās uz sporta nodarbībām skolā,” viedokli pauž sporta skolotāja un bilst, ka nereti mūsdienās sportošana sākas kā izrādīšanās, kā modes lieta, bet pēc laika tā kļūst par dzīvesveida daļu. Tas tādēļ, ka cilvēks kustībā jūtas labi.
Dzīve pilsētā aizmirsusies
Ilvu Jeromāni jau labu laiku neviens vairs nesauc par cēsnieci, jo viņa krietnu laiku dzīvo un strādā Dzērbenē. Sākuma gados bija nedaudz grūtāk iejusties jaunā vidē, taču tagad Dzērbeni viņa sauc par mājām. Šeit izveidota ģimene, izaudzināti bērni un tagad kopā ar vīru tiek būvēta māja. Dzīvi pilsētā viņa vairs nevar iedomāties.
*BĒRNIEM DROŠĀK UN LABĀK. Ilva Jeromāne norāda, ka tagad dzīvi laukos pret dzīvi pilsētā nemainītu. Foto: MĀRIS BUHOLCS
“Pēc izglītības esmu pedagoģe, un pirmā atšķirība starp laukiem un pilsētām, kas nāk prātā, ir skolas. Laukos ir mazas klasītes, pilsētās – lielas. Pati esmu mācījusies pilsētā, kur klasēs bija daudz skolēnu. Zinu arī, kā ir lauku skolā, kur ir seši līdz desmit bērnu. Varu sacīt, ka gan pedagogam, gan bērniem tas dod īpašu ģimenes sajūtu. Turklāt ieguvēji noteikti ir bērni, kuriem iespējams pievērst lielāku uzmanību. Tas ir daudz kvalitatīvāks pedagoga darbs, domājot tieši par individuālu pieeju mācību stundās. Lielajās klasēs nekad skolotājs nepaspēs uzrunāt visus bērnus, izsaukt pie tāfeles vai citādi pārbaudīt zināšanas,” saka Ilva.
Viņa norāda, ka, dzīvojot laukos, novērtē dabu, mieru un klusumu. “Pagastā viens otru pazīst, var justies drošāk. Bērni ir pieskatītāki. Esam nostāk no lieliem un skaļiem notikumiem un pat problēmām. Tiesa gan, ir lietas, kuru pietrūkst, tie ir sporta un kultūras pasākumi. Protams, tādus organizē pagastā, novadā, bet cilvēku ir tik, cik to ir. Arī atsaucība ne vienmēr ir pietiekama. Taču, protams, neviens neliedz kultūru baudīt pilsētā,” vērtē dzērbeniete.
Vaicāta par dzīvi pagastā, Ilva bilst, ka laika gaitā daudz kas mainījies. Viņa atzīst, ka svarīgi, lai pagastā saglabātos skola. Vēl būtiski, lai ienāktu jaunas ģimenes un aktīvi cilvēki, kuri gatavi darboties pagasta ļaužu labā. Nenoliedzami, pagastā trūkst darbavietu, īpaši jaunieši darba iespējas meklē kaimiņu novados, pilsētās.
“Tāpat gribētos, lai cilvēki, kas iegādājas īpašumus pagastā, uzņemas atbildību un tos kopj. Žēl, protams, ka daļa jauniešu aizbraukuši uz ārzemēm. Arī viena no manām meitām pagaidām ir ārzemēs, taču ar domu atgriezties Dzērbenē. Kā būs, rādīs laiks,” saka Ilva.
Komentāri