Esam jau rakstījuši par skrējēju Andri Ronimoisu, kurš pērn uzvarēja apvidus skrējiena “Cēsu Eco trail” 80 km distancē un pasākumā “Gada balva sportā 2015” ieguva titulu “Populārākais sportists”. Pēc balvas saņemšanas viņš atklāja, ka šī gada skriešanas kalendārs jau zināms un pirmās nopietnās sacensības ieplānotas “TransGranCanaria 2016”, kas notika marta pirmās nedēļas nogalē. Šajā skrējienā Andris pieteicās 125 km distancē.
* GATAVS STARTAM. Cēsnieks Andris Ronimoiss pirms dalības apvidus skrējienā “TransGranCanaria 2016” iepazīstas ar trasi, kas šķērso visu Grankanārijas salu. Foto: NO ALBUMA
Tagad viss jau aiz muguras, skrējējs pirmo reizi sacensību režīmā veica garāku distanci par 100 kilometriem un uzrādīja ļoti atzīstamu sniegumu, finišējot 27. vietā. Šajā distancē finišēja 518 skrējēji, vairāk nekā 200 nefinišēja. Savas sajūtas un pārdomas Andris Ronimoiss fiksējis piezīmēs, kurās ļauj ielūkoties arī “Druvas” lasītājiem.
Sapnis I
Ir 25. februāra vēls vakars, pēdējās divas stundas esmu dažādos veidos mocījis savu ķermeni – presīte sūrst, augšstilbi deg, bet rokas tik smagas kā pildbumbas. Esmu fiziski izsmelts, bet grūtākais jau aiz muguras. Ir treniņa pēdējā un pati mīļākā fāze – gulēšana. Fonā skan nomierinoša mūzika, mēs guļam uz saviem matracīšiem, esam aizvēruši acis un elpojam dziļi. Man ir minūte laika, un atļaujos nedaudz pasapņot. Sapnī redzu sevi, raitā solī pārvietojoties pāri kalnu galotnēm, redzu sevi, agresīvi pieveicot grūtos kāpumus un tehniskos noskrējienus, redzu sevi smaidīgu, ieskrienot kontrolpunktā un uzmundrinot nedaudz miegainos brīvprātīgos, redzu sevi finišā, kur nonāku kā viens no Top10 skrējējiem. Nezinu, vai tas viss piepildīsies, bet tam visam ticu un, beidzoties gulēšanas minūtei, kājās ceļos jau ar pavisam citu noskaņu. Jau rīt es braukšu uz Kanārijām, jau pēc nedēļas stāšos uz starta līnijas un vēl nepilnu diennakti vēlāk smaidīgs, apmierināts ar paveikto un ar augstvērtīgu rezultātu sasniegšu “TransGranCanaria 125km” distances finišu. ES TO IZDARĪŠU!
Pirms starta
Nonācis Grankanārijā, uzreiz metos apskatīt trasi. Diemžēl organizatori marķējumu trasei izliek vien dienu pirms starta, tāpēc liela sajēga nerodas. Pēdējās dienās pirms starta tiek iepazīta trases beigu daļa, šeit sasolīti ļoti tehniski noskrējieni, un gribas tos apskatīt. Īpaši patīkams ir pārgājiens dienu pirms starta, kad vienatnē lēnā garā pieveicu lielāko daļu no pēdējiem 18 kilometriem. Šajā trīs stundu meditatīvajā pārgājienā veicu pēdējo noskaņošanos un izstrādāju galējo stratēģiju. Tā ir gaužām vienkārša: sākšu lēnām un vēlāk pielāgošos atbilstoši iespējām; no sacensību viedokļa pilnībā ignorēšu citus skrējējus; sacentīšos tikai ar sevi un trasi; būšu pozitīvs; neskatīšos atpakaļ, bet tikai uz priekšu.
Starts 125 km distancei tiek dots plkst. 23 pēc vietējā laika mazā ostas pilsētiņā Agaetē. Pats starta brīdis emocionāls, skanot uzmundrinošai mūzikai un iepazīstinot publiku ar elites skrējējiem. Daudzu sportistu uzvārdus pazīstu un klusībā ceru, ka kādu no viņiem satikšu arī distancē.
Distancē
Pirmais kilometrs man ir pārspīlēti lēns. Tieku daudz apdzīts, taču, balstoties uz savu stratēģiju, nesatraucos. Sākot ar otro kilometru, trase sāk strauji iet augšup, lai arī joprojām turu ļoti mierīgu tempu, garām vairs neviens neiet un es sāku lēnu, bet pacietīgu apdzīšanu. Pašam liekas, ka pirmo kalnu esmu pieveicis ārpus labāko simtnieka, bet izrādās, ka nav tik traki – 69. vieta.
Pirmais noskrējiens ir kā auksta duša. Jau no pirmajiem metriem lejup jūtos ļoti nedroši. Caur miglu nevaru atrast ne marķējumu, ne labākās vietas, kur attīstīt ātrumu. Mani sāk masīvi apdzīt. Ar iedragātu pašcieņu lēnām līkumoju pa serpentīnu, līdz mani panāk vēl viena skrējēja un mans pacietības mērs ir pilns. Vairākas minūtes vērojis, kā neviens neievēro trases marķējumu un pilnībā ignorē līkumus, iesēžos astē franču meitenei un pievienojos trases nogriezēju armijai. Sekot kādam ir krietni vieglāk, nekā meklēt labāko ceļu pašam. Esmu tā koncentrējies, ka nemirkšķinu pat acis. Baidos ne tikai izlaist no acīm savu glābēju, bet arī apzinos, ka viena kļūda var maksāt ļoti dārgi. Trases malā satiekam pāris skrējēju, kam sacensības jau beigušās, negribas nonākt viņu pulciņā.
(..) Pēc kontrolpunkta pilsētiņā Fontanales (42,8 km no starta) garastāvoklis arvien uzlabojas. Turpmākajos kilometros dzīvi redzu pozitīvās krāsās un nākamajā kontrolpunktā – Teroras (56,4 km) – esmu pakāpies līdz 60. vietai. Nākamie deviņi kilometri ir pret kalnu. Lēnām pazūd spēks, labais garastāvoklis, nonākot kontrolpunktā dažus kilometrus pirms virsotnes, dodos teltī pasēdēt. Pirmo un vienīgo reizi visu sacensību laikā galvā iezogas negatīvas domas, negribas vairs turpināt. Šī gan ir reti nepiemērota vieta tādiem lēmumiem. Gaisa temperatūra ir tikai dažus grādus virs nulles, apkārt nomācoša migla, un eskorts uz pilsētu šajā nekurienes vidū būtu jāgaida ilgi. Jāsaņemas, jāceļas un jādodas tālāk. Tejedas pilsētā (71,1 km) ieskrienu kā 54.labākais.
(..) Zinu, ka nākamie kilometri būs grūti, jo jāsasniedz salas augstākais punkts Pico Nieves gandrīz divu kilometru augstumā. Kāpums īss, bet pēdējais kilometrs īsta siena. Īsi pirms kāpuma iepazīstos ar kādu francūzi, uzmundrinu viņu, ka kāpums nebūs traks, jo esmu šo kalnu pieveicis treniņā. Tiesa, tobrīd nezinu, ka kalnu esmu pieveicis no nepareizās puses. Secinot, ka kāpums ir šausmu murgi, steidzos augšā, lai francūzis mani nenoķertu un nesadotu pa kaklu par atklātu melošanu. Neskatoties uz steigšanos, šis ir mans lēnākais kilometrs sacensībās, to pieveicu vien 17 minūtēs, bet francūzim un pārējiem konkurentiem iet vēl grūtāk. Šī iemesla dēļ esmu pacēlies uz 40. pozīciju. Esmu pārguris, bet mierinu sevi, ka grūtākais ir aiz muguras, tālāk trase vedīs uz leju.
Finišā
Izrādās, man vēl pietiekami daudz spēka un enerģijas, lai skrietu samērā ātrā tempā. Pirmo reizi visu sacensību laikā konkurenti noskrējienā mani neapsteidz, tā vietā es apsteidzu viņus. Kļūstu arvien drosmīgāks un sāku riskēt. Kas to būtu domājis, ka ātri skriet lejā no kalna ir reāli forši.
Nākamajā kontrolpunktā esmu uzlabojis savas pozīcijas līdz 36. vietai un jūtos patiešām labi. Šādā veidā turpinot, pirmo reizi mūžā sasniedzu 100 km slieksni un pēc mirkļa jau nonāku pēdējā nopietnajā kontrolpunktā. Atbalsta komandai noziņoju, ka man absolūti nekas nav nepieciešams un viņi drīkst doties uz finišu.
Tempu turu tik augstu, cik iespējams. Ieskrienot pilsētā, esmu diezgan drošs par savu pozīciju, pēdējos kilometros tempu nedaudz samazinu un finiša pēdējo kilometru jau vairāk izbaudu.
Finišs. 125 kilometri veikti 16 stundās, 32 minūtēs, iegūta 27. vieta. Pēc 35 kilometru finiša spurta, kurā skrēju līdzīgā tempā kā lielākā daļa no Top10 skrējējiem, jūtos noguris, bet tajā pašā laikā apmierināts ar sasniegto.
Sapnis II
Ir 5.marta vēla pēcpusdiena, pēdējās sešpadsmit ar pusi stundas esmu dažādos veidos mocījis savu ķermeni – presīte sūrst, augšstilbi deg, rokas tik smagas kā pildbumbas. Esmu fiziski izsmelts, bet grūtākais ir aiz muguras. Ir sacensību pēdējā un man pati mīļākā fāze – gulēšana. Fonā skan nomierinoša spāņu komentētāja balss, es viens pats, aizvēris acis, guļu uz asfalta un elpoju dziļi. Man ir minūte laika, un atļaujos nedaudz pasapņot. Sapnī redzu sevi, raitā solī pārvietojoties pāri kalnu galotnēm, redzu sevi, agresīvi pieveicot grūtos kāpumus un tehniskos noskrējienus, redzu sevi, smaidīgu ieskrienot kontrolpunktā un uzmundrinot nedaudz miegainos brīvprātīgos, redzu sevi arī finišā, kur nonāku kā viens no Top10 skrējējiem. Es nezinu, vai tas viss piepildīsies, bet tam visam es ticu un, beidzoties gulēšanas minūtei, kājās ceļos jau ar pavisam citu noskaņu. ES TO IZDARĪŠU!
Komentāri