Aizvadītās nedēļas nogalē ar “Rally Alūksne” startēja Baltijas rallija sezona. Alūksnes rallijs vienlaikus bija arī Latvijas un Igaunijas rallija čempionātu pirmais posms, kā arī Latvijas un Lietuvas rallijsprinta čempionātu atklāšanas sacensības. Uz starta stājās 90 ekipāžas, viņu vidū arī četras ar mūsu pusi saistītas. Trīs no tām startēja rallijsprinta čempionātā. Nedaudz par to, ar ko rallijsprints atšķīrās no rallija. Proti, rallijsprinta braucējiem sacensības ilga tikai vienu dienu atšķirībā no rallija braucējiem, kuri pirmajā dienā aizvadīja trīs nakts ātrumposmus. Septiņi nākamie ātrumposmi otrajā dienā bija visiem braucējiem vienādi.
Krītošā sniega siena
Vienīgais no mūsējiem, kurš brauca rallijā, ir Gints Gaiķis, kurš, kā pats saka, visu apzinīgo mūžu bijis kā stūrmanis jūrmalniekam Arvim Vecvagaram. Kopā izcīnīti arī divi Latvijas čempionu tituli, pērn sezonas kopvērtējumā RK1 grupā – 2. vieta. Jāatzīmē, ka RK1 grupā pirmajā trijniekā viņi bija vienīgie no Latvijas, jo uzvarēja lietuviešu ekipāža, bet trešo vietu izcīnīja igauņi.
Alūksnes rallijā neizdevās tikt līdz finišam, tehniska problēma lika izstāties pirms pēdējā ātrumposma.
“Jau priekšpēdējā sajutām, ka mašīna kaut kā ne tā darbojas,” stāsta G. Gaiķis. “Iebraucām servisa parkā, tur parādījās vēl dažas problēmas, un sapratām, ka, braucot pēdējo ātrumposmu, mašīnu sabeigsim pavisam. Tāpēc nolēmām izstāties, lai varam sagatavoties uz nākamo ralliju. Protams, palika tāda nepiepildītas dienas sajūta, bet tāds ir sports.”
Rallija braucējiem pirmās dienas nakts ātrumposmi bija liels pārbaudījums, jo sniga, kas pamatīgi apgrūtināja redzamību. G.Gaiķis atzīst, ka nav bijis viegli: “Jo slēdz spēcīgākas lampas, jo tā sniega siena kļūst blīvāka un gaismu atstarojošāka. Mēģinājām ar gaismām, kas noregulētas zemāk, tuvāk pie ceļa, lai vismaz kaut kas būtu redzams. Tā bija pamatīga taustīšanās. Varbūt labākie arī brauca ar 150 – 170 kilometriem stundā, mēs sapratām, ka arī ar 130, ja nezini, kur braukt, nav pārāk patīkama sajūta. Ir tikai nojauta, kur braukt. Jāsaprot, ka nevar skriet uz dullo, iespējams, tieši tāpēc daži igauņi naktī pamatīgi avarēja.”
Gints stāsta, ka viņu galvenais uzdevums ir nedaudz noķert adrenalīnu, necenšoties cīkstēties ar spēcīgākajiem, taču sajūtas pēc rallija esot brīnišķīgas. Tagad jau domas par nākamo ralliju “Sarma 2017”, kas februāra pirmajā pusē notiks Gulbenes pusē.
No bailēm līdz baudai
Trīs mūsu puses ekipāžas startēja rallijsprintā, līdz finišam nokļuva tikai viena – Vigo Rubenis / Kristaps Eglīte, uzrādot teicamu sniegumu. Latvijas rallijsprinta čempionātā 4WD klasē viņiem 3.vieta, Lietuvas rallijsprinta čempionātā OPEN klasē – 4.vieta, bet komandu vērtējumā gan Latvijā, gan Lietuvā komandai “Svētavots-Mažeikiu auto sporto klubas” 2.vieta.
Pats V. Rubenis atzīst, šoreiz veicies necerēti labi: “Šis ir labs panākums, ņemot vērā, ka rallijā neesam braukuši pārāk daudz. Mums aiz muguras palika pieredzējušāki un titulētāki braucēji. Arī otrā vieta nebija tālu, pirms pēdējā ātrumposma šķīra tikai divas sekundes, taču pēdējā ātrumposmā nevis spiedu pedāli grīdā, bet nedaudz atlaidu to. Labāk, lai ir zīle rokā, proti, trešā vieta, nevis piedzīvot avāriju, jo rallijā viena maza kļūda var maksāt daudz.”
Pilots stāsta, ka braukt ziemas rallijā ir nedaudz citādāk nekā vasarā, jo sniega apstākļos mašīna tiek aprīkota ar īpašām rallija ziemas riepām. Arī tā ir jauna pieredze, jo līdz šim braucis ar parastajām, var teikt, ielas riepām. Ar tām no ledus jāizvairās, bet ar ziemas rallija riepām – ledus tieši jāmeklē.
“Viss ir otrādi, to nav viegli pieņemt. Pierasts, ka pie konkrēta ātruma un līkuma konfigurācijas mašīnai vajadzētu izslīdēt, bet tā nenotiek. Ir jāpierod,” atzīst V. Rubenis.
Ekipāžai šī ir otrā pilnā sezona rallijsprintā, tāpēc pašus nedaudz pārsteidzis labais rezultāts. Ja pērn labākajiem uz katru kilometru zaudēta pusotra divas sekundes, tagad spēj turēt līdzi.
Salīdzinot pērno sezonu ar šo, Vigo saka, ka ir kāda būtiska atšķirība: “Pērn viss balstījās uz bailēm, šogad – uz baudu! Bet, lai tiktu līdz baudai, tām bailēm jāiziet cauri. Pats svarīgākais ir stenogrammas pierakstīšana. Es ticu tam, ko stūrmanis Kristaps nolasa, bet man jātic tam, ko pats esmu pierakstījis. Jo pieraksts top, braucot ar 50 – 70 kilometriem stundā, bet sacensībās ātrums ir150 km/h. Svarīgi, vai esmu izpratis trasi, braucot trīs reizes lēnāk. Šoreiz viss sanāca, bet arī tas nāk ar pieredzi.”
Šogad plānots braukt pilnu sezonu. Pērn sezonas kopvērtējumā viņiem trešā vieta, tātad vēl ir, kur augt. V. Rubenis gan norāda, ka uz priekšu jāiet pamazām, rallijā nevajag sasteigt: “Rallijs “Alūksne” iedeva pārliecību, ka varam, atliek turpināt!”
Bruņinieku atgriešanās
Alūksnes rallijā pēc ilgāka pārtraukuma rallijsprinta distancē atkal startēja brāļi Atis un Nauris Bruņinieki. Pēc smagas avārijas Atis pagāja malā no rallija, taču, kā pats atzīst, ja reiz braukts, to pilnībā nolikt malā nav iespējams: “Kā smejamies, ja benzīns ir asinīs, tur neko nevar mainīt. Agri vai vēlu vēlme atkal braukt atgriežas.”
Atgriešanās sākās ar rallija mašīnas būvēšanu. Dabūjis nepabeigtu auto ar drošības karkasu, Atis sāka veidot savu rallija mašīnu, un Alūksnes rallijā pašu no nulles uzbūvētā “Lada Samara” piedzīvoja ugunskristības. Tiesa, no žiguļa palicis tikai jumts, lampas un nosaukums, piebilst A. Bruņinieks.
Diemžēl atgriešanās neizdevās, kā plānots, jo nācās izstāties, gandrīz vai redzot finišu – priekšpēdējā ātrumposma pēdējā kilometrā.
“Lai arī nefinišējām, galvenais ir gūts, sajūtas atgriezušās,” saka A. Bruņinieks. “Tiesa, pirmie trīs ātrumposmi bija smagi. Negāja stenogramma kopā ar braukšanu, atklāti sakot, nekā no rallija nebija, tas atspoguļojās arī rezultātos. Pēc tam jau aizgāja, un īpaši ātrumposmā, kurā izstājāmies, mašīna dabūja sajust īsto ralliju, diemžēl neizturēja to slodzi. Tad viss bija kā vecos laikos – sajūtas, smaids sejā, un ātrumposma vidū saproti, viss aiziet, un gribas redzēt, ka rezultāts aug, bet… nekā. Tādi tie tehniskie sporta veidi ir. Varbūt mājas darbs nebija izpildīts pietiekami kvalitatīvi un šīs bija sekas.”
Alūksnes rallijs jau vēsture, tagad braucēja skats jau uz nākamo ralliju. Dabūts motors, kas līdz nākamajam rallijam jāpārveido par sporta motoru. Laika gan esot maz, bet nākšoties to atrast.
Jautāts, vai plānots startēt visu sezonu, A.Bruņinieks norāda, ka tas atkarīgs no vairākiem faktoriem: “Esmu zemnieks, un vasarā ir citas primārās lietas, kas nav saistītas ar autosportu. Ja būs laiks – braukšu, ja ne – pagaidīsim. Daudz noteiks arī finansiālā situācija, jo autorallijs ir viens no dārgākajiem hobijiem.”
Līdz finišam rallijsprintā netika arī Agris Upītis/ Andris Spilva, kuriem ātrumkārbas defekta dēļ nācās izstāties piektajā ātrumposmā.
Komentāri