Izstāde ar nedaudz intriģējošu nosaukumu – “Krāsu slepenā dzīve” – skatāma mākslas telpā “The Art Ranch “Dukuri””.
Izstādes veidošanā apvienojušies vairāki profesionāli Latvijas gleznotāji, kurus projektam iedvesmojusi gleznotāja Alise Mediņa. Lai arī katrs izstādes dalībnieks ir individuāls mākslinieks, dažkārt ir interesanti satikties kopīgā izstādē, lai parādītu, ko var pateikt ar glezniecības palīdzību, saka A.Mediņa: “Mūsu vienojošais punkts ir Mākslas akadēmija, kur vienā laikā mācījāmies. Arī tagad turpinām viens otru uzmanīt, uzmundrināt. Mākslinieki ir ļoti paškritiski, viņiem grūti iznest gleznas no darbnīcas, lai izstādītu publiskai apskatei. Bet tas ir jāpraktizē, darbi ir jārāda cilvēkiem, gluži kā mūziķiem ir jāuzstājas publikai. Tāpēc reizi gadā rosinu kopīgai izstādei. Var jau to nedarīt, bet tā cenšos iedvesmot arī sevi, un, kad izstāde uzlikta, ir svētki pirmām kārtām jau pašiem sev. Tā ir atkal tikšanās.”
Izstādes nosaukums “Krāsu slepenā dzīve” stāsta par to, ka krāsu tūbiņas visiem ir vienādas, bet lielais nezināmais ir, kas atdzīvosies uz katra mākslinieka audekla, stāsta A.Mediņa: “Sākums visam ir viens, bet katra mākslinieka otas vilcieni ieved autora krāsainajā un slepenajā pasaulē. Rezultāts ir atšķirīgs, šī izstāde labi parāda mūsu dažādību. Ar cilvēku līdzīgi kā ar roni – uz sauszemes visnotaļ neveikls dzīvnieks, bet, ienirstot ūdeņos, kļūst virtuozs, veikls peldētājs, atklājot patieso potenciālu. Katram ir vajadzīga tāda “telpa”, un šīs izstādes autoriem tieši mākslas radīšana un krāsas sniedz mirkli brīvības.
Var pat teikt, ka “Krāsu slepenā dzīve” ir stāsts par izstādē redzamo autoru daiļradi un dzīves ceļu. Krāsas ir tā absolūtās neatkarības “teritorija”, tā “laimes zeme”, kurā iedzīvināt savu iekšējo pasauli ar audeklu, otu, krāsu palīdzību.”
Izstādē aplūkojamas Latvijā atpazīstamu autoru – Ilzes Smildziņas, Kristīnes Guršpones, Kristīnes Kvitkas, Martas Jurjānes, Alises Mediņas- un citu mākslinieku darbi. Atšķirīgi, katrs ar savu rokrakstu, un visi lieliski iederas “The Art Ranch “Dukuri”” izstāžu zālē. Vieta izstādei ir ļoti pateicīga, te māksla sasaucas ar vēstures nospiedumiem, saka A.Mediņa: “Izstādes iekārtošana, protams, nebija viegla, ilgi nēsājām gleznas, meklējot katrai labāko vietu, bet, domāju, rezultāts ir teicams. Bieži to nesaku, bet šoreiz man ir gandarījums!”
A. Mediņa pārsvarā glezno ainavas. Viņa saka: “Mani interesē dabā atrodamās gaismēnu spēles, dziļā dimensija, dažādās noskaņas un dabas mainīgums. Lai arī mūsdienu “hipermodernajā” mākslinieku vidē ainavas žanrs nav populārs, manuprāt, tajā vairāk nekā citos var iemiesot, attēlot šo laikmetu. Tāpēc šis ir laikmetīgs mākslas virziens. Patiesībā jēdziens “ainava” ir ļoti plašs, tur var būt daba, pilsēta, bet var būt arī sajūtu ainavas. Šis man ir tuvākais žanrs.”
Vai ir brīdis, kad mākslinieks var teikt: tā, tagad glezna ir pabeigta? A. Mediņa atzīst, ka glezna, tāpat kā Rīga, nekad nav gatava: “Varbūt arī tāpēc, ka pats katru dienu tomēr esi jau cits. Ja šodien liekas, ka nu ir viss, rīt uz to paraudzīšos ar citu redzējumu, un būs, ko mainīt. Tāpēc sev piedodu, ka glezna ir nepabeigta, es tikai nolemju, ka šajā darbā vairs neko nedarīšu.”
Izstādes atklāšanā “The Art Ranch “Dukuri”” saimnieks Edijs Dukurs atzina, ka jūtoties kā sapnī: “Kad pirms vairākiem gadiem pats sāku pievērsties glezniecībai, sekoju līdzi tādām gleznotajām kā Alisei Mediņai, Ilzei Smildziņai. Katru gadu braucu uz “Jarmarku” aplūkot viņu darbus. Kas to būtu domājis, ka paies gadi un viņas būs pie manis ar saviem darbiem. Bija liels gods piedalīties izstādes iekārtošanā, lai arī sākumā likās, ka tā ir neiespējamā misija, tagad redzu, kāda sinerģija ir starp šiem darbiem!”
Komentāri