Pēdējā laikā daudz sekojam līdzi mūsu labāko MTB braucēju startam, taču nevar aizmirst arī mūsu vienīgo profesionālo šosejas riteņbraucēju Kasparu Serģi, kurš šogad sasniedza lielāko panākumu savā līdzšinējā karjerā.
Jūnija beigās Talsos notikušajā Latvijas čempionātā šosejas riteņbraukšanā elites grupā 182 kilometru garajā distancē viņš izcīnīja sudraba medaļu. Vērts uzsvērt, ka Cēsu pusē šis ir visu laiku lielākais panākums šosejas riteņbraukšanā. Jāatzīst, ka Latvijā lielāka interese ir par kalnu riteņbraukšanu – MTB, lai gan pasaulē daudz prestižāka ir šosejas riteņbraukšana.
Kaspars šosejas riteņbraukšanā kā profesionālis startē jau piecus gadus, šobrīd pārstāv komandu “Alpha Baltic/ Maratoni.lv”. Viņš stāsta, ka šogad komandas statuss nav tik augsts kā iepriekš, līdz ar to trūkst starptautisku sacensību pieredzes. Ja iepriekšējos gados sezonā bijuši apmēram 60 starti UCI (Starptautiskā riteņbraukšanas savienība) statusa sacensībās, šogad bijuši tikai daži, tie paši kopā ar valsts izlasi.
“Līdz ar to vienīgais, kur varēju savu spēku apliecināt, bija Latvijas čempionāts. Kādam var likties, ka Latvijas čempionāts nav uztverams nopietni, bet arī lielajām pasaules komandām ir svarīgi, ja tajā brauc kādas valsts čempions. Ir prestiži, ja komandas dalībnieks startē nacionālā čempionāta uzvarētāja kreklā, tāpēc komandu menedžeri seko līdzi notiekošajam vietējos čempionātos,” stāsta K. Serģis.
Sportists atzīst, ka Latvijas čempionāts nebūt nav vieglas sacensības, kā kādam varbūt liekas. Viņš tās pat ierindo pie vienām no smagākajām sacensībām sezonā: “Latvijas čempionāts atšķiras ar to, ka mums dalībnieku maz. Ja, teiksim, Norvēģijā startē kādi 200 braucēji, mums – nepilni 30, taču tāpēc jo īpaši jābūt fiziski izturīgam un taktiski gudram, lai iekļūtu trijniekā.”
Stāstot par brauciena taktiku, Kaspars norāda, ka to nosaka dalībnieku sastāvs: “Manā komandā esmu viens no līderiem, tāpēc sapratu, ka būs vieglāk, ja došos atrāvienā. Ja iepalikšu, nav zināms, vai izdosies vadošos noķert. Protams, braukšana atrāvienā vienmēr ir zināma laimes spēle, jo nezini, vai izdosies izturēt līdz finišam, varbūt lielā grupa tomēr noķer. It īpaši, ja grupā paliek tādi braucēji kā Gatis Smukulis, Aleksejs Saramotins, Toms Skujiņš.
Pirms starta izdomāju, ka jau no starta došos prom, neatkarīgi, kuri braucēji būs šajā grupā. Es biju kā vienīgais no savas komandas, Krists Neilands, arī vienīgais savas komandas pārstāvis, un trīs braucēji no “Rietumu bankas”. Rezultātā mēs ar Kristu viņus pratām taktiski apspēlēt, kaut arī viņiem bija pārsvars.”
Sacensības galvenā intriga – kurš būs uzvarētājs – atrisinājās pašās beigās. Pēdējie 50 kilometri bija jāveic pa Talsu ielām, pieci apļi, katrs 10 km garumā. Iebraucot pilsētā, vēl atklāts bijis jautājums, vai izdosies noturēt atrāvienu no lielās grupas.
“Kad palika pēdējie divi apļi, bija skaidrs, ka grupa mūs nenoķers un jāsāk domāt par cīņu par vietām. Tiesa, tobrīd jutu, ka enerģijas līmenis krītas, un vajadzēja sapurināt sevi psiholoģiski. Centos sev iestāstīt, ka varu izturēt līdz galam. Bija svarīgi izdzīvot līdz finišam. Priekšpēdējā aplī Krists Neilands pirmais aizmuka no grupas, es paliku gaidot, ko darīs “Rietumu bankas” braucēji. Viņi sāka aktīvāk ķert, centos neatpalikt, līdz sapratu, ka arī viņiem spēki iet uz beigām. Pēdējā aplī vienā paugurā, redzot, ka konkurenti negrib uzņemties grupiņas vadību, veicu nelielu sprintu, pretinieki mani vairs neķēra, un tā arī aizbraucu līdz finišam, finišējot otrajā vietā,” saka K. Serģis, neslēpjot, ka cīņa nav bijusi viegla, jo brauciena laikā par sevi likušas manīt dažas veselības problēmas, taču nācies sakost zobus un turpināt.
“Man prieks, ka uzvarēja tieši Krists Neilands, jo esam draugi. Manuprāt, neviens negaidīja, ka mēs būsim pirmie, drīzāk tie, kuri brauc pasaules tūrēs, vai kāds no “Rietumu bankas” braucējiem. Lai arī saka, ka par otro vietu nav jāpriecājas, man bija patiess prieks, stāvot uz otrā pakāpiena. Tā kā sezona šogad tukša, biju sev uzstādījis mērķi labi nostartēt Latvijas čempionātā un otro vietu uztvēru gandrīz kā uzvaru. Īpaši tāpēc, ka aiz muguras palika gan trīs mūsu vadošie braucēji, gan visa “Rietumu bankas” komanda,” saka Kaspars.
Šosejas riteņbraukšanā galvenā uzmanība tiek pievērsta tieši grupas braucienam, lai gan notiek arī sacensības individuālajā braucienā. K. Serģis stāsta, ka tajā nepiedalās, jo tur vajadzīgas citas iemaņas, citi velosipēdi, un šajā disciplīnā svarīgas vissīkākās nianses. Pasaules vadošie braucēji, kuri bieži startē individuālajā braucienā, tam pieiet ļoti nopietni – brauc vēja tuneļos, regulē riteņus, pielāgo ekipējumu, lai panāku iespējami labāku aerodinamiku. Tā ir vesela zinātne, kur katrs sīkums no svara – vai zeķes nav par garu, vai pudele apaļa vai plakana, līdz pat tam, ka obligāti jābūt nodzītai bārdai, jo uz tiem kilometriem nenodzītas bārdas dēļ radītā pretestībā var salasīties viena sekunde, kas finišā var izrādīties ļoti svarīga.
“Kāpēc riteņbraucēji kājām noskuj spalvas? Ir pierādīts, ka garākā distancē tas ļauj iekrāt pāris sekunžu,” informē K. Serģis.
K. Serģim pēc Latvijas čempionāta neliela atelpa, lai atkal rodas vēlme braukt. Tiesa, katru dienu jau tāpat kādu gabalu izbraucot. Kopumā riteņbraukšanā pavadītajos gados savākts krietni virs 100 tūkstošiem kilometru. Visvairāk pērn – 27 000 km gada laikā.
Jūlija beigās un augustā viņš būs kopā ar izlasi gan treniņos, gan sacensībās, tostarp daudzdienu velobraucienā, kas veltīts Baltijas ceļam.
Par nākamo gadu vēl skaidrības nav, bet Kaspars nav zaudējis cerību iekļūt kādā citā komandā, jo esot laiks kaut ko pamainīt. Varbūt, ka Latvijas vicečempiona tituls palīdzēs ieceri īstenot.
Komentāri