Literārā darbā meklējam to, kas pašam svarīgs, kas liek aizdomāties par vērtībām, kuras tobrīd būtiskas. Vecpiebalgas amatierteātris “Sumaisītis” skatītāju pilnu kultūras namu pulcēja savā 30 gadu darbības jubilejā, izrādot piebaldzēna Paula Putniņu lugu “Ar būdu uz baznīcu”. Sarakstīta, kā autors norādījis “1986. gads, “Rein­kaļvos”, 2. stāva istabā”. Manuskripta oriģināls glabājas Piebalgas muzeju apvienības “Ori­sāre” krājumā. Luga iedzīvināta šodienas pagasta dzīvē, un skatītāji atzīst, ka cilvēka daba nemainās. Katram savi mērķi, izpratne un dzīves vērtības, sava stipruma mugurkauls izšķirīgos brīžos, bet vienmēr ir kāds, kurš izsit no ikdienas pierastības, parāda vajadzību tiekties pēc tā, kas dod pamatu sabiedrībai, ikviena dzīvei.

Protams, “Ar būdu uz baznīcu” nav par Pie­bal­gu, jo līdzīgus notikumus un darbojošos varoņus var ieraudzīt katrā pagastā. Bet reizē iestudējums ir par Vecpiebalgu, jo vietējie tajā atpazīst savu vakardienu un salīdzina, kas mainījies.
Izrādes galvenā varone Marianna Okolokolaka, ievēlēta iedzīvotāju padomē, izvirza darāmos dar­­bos — jāatjauno pils, jānojauc svaru māja par­kā, ceļam nav jāved cauri parkam, baznīcai va­jag torni. Pārējie padomē grib strādāt pēc plāna, vietējais uzņēmējs stingri iebilst, jo cilvēkiem vajag maizi, gaļu, pienu, olas, nevis baznīcu. Un kā var iedomāties nojaukt svaru māju, kas viņam vajadzīga. Kur ir līdzsvars starp ikdienas rūpēm un raizēm un vērtībām, kas katru padara tādu, kāds viņš ir?

Atgādinājums — kas esi, kur esi

Piebaldzēns Pauls Putniņš neapšaubāmi savās lugās varoņus noskatīja arī Inešos, Vec­piebalgā, bet tikpat labi viņi var būt kurzemnieki, zemgalieši vai no kāda cita novada. Ik vietā ir cilvēki ar spītu, sirdsgudrību, kuru veidojušas paaudzēs saglabātās vērtības, cilvēki, kuri tiecas pēc augstākiem ideāliem un spēj pārliecināt citus. Tad sabiedrība mainās. Lēni, bet mainās.

“Pauls bija īsts piebaldzēns. Kaut arī dzīvojām Rīgā, viņš bija patriots visā, kas saistīts ar Piebalgu. Kad bijām Vecpie­balgā un kaut kur gājām, ik pa laikam bija jāapstājas, kamēr Pauls ar kādu pazīstamu izrunājas. Tā viņš smēla piebaldzēnu sāpes, problēmas, priekus. Luga rakstīta mums tumšajos laikos, bet tajā ir cerība. Viņš cīnījās par baznīcas atjaunošanu. Pau­lam bija milzīga dziņa panākt savu,” pastāsta P. Putniņa dzīvesbiedre Līga Liepiņa un piebilst, ka tepat vien jau “Būda uz baznīcu” turpinās. To atgādina arī piebaldziete Dace Valde­mie­re-Bišere: “Pils Inešos ir restaurēta, ceļš ved apkārt parkam, baz­nīcā ērģeles skan, bet zvana nav. Darbs jāturpina un jāsver vērtības, kuras mums svarīgas.”

Jaunpiebaldziete Egita Za­riņa, rosināta P. Putniņa lugā saskatīt piebaldzēnu raksturu, uzsver: “Pamats stāstam jau ir balstīts pamatvērtībās un rosina pārdomas. Arī pēc gadu desmitiem luga uzrunā, kaut priekšplānā izvirzās pavisam kas cits. Lugā ir plašais piebaldzēna rakstura spektrs, sparīgs pamatīgu lietu kampiens, sava nostāja, viedoklis, dumpinieciskums un spēja aizstāvēt pārliecību.”  Viņa arī atgādina, ka ne jau izglītības diploms nosaka cilvēka vērtību, bet sirdsgudrība, godprātība, arī pārmantotās iepriekšējo paaudžu vērtības un vēlēšanās, vajadzība tās nest tālāk. “Izrāde ir atgādinājums, kas esi un kur esi,” uzsver E. Za­ri­ņa.

Vecpiebaldziete Līva Gru­dule atzīst, ka, protams, lugu un izrādi var skatīties vietējā kontekstā, bet katrā laikā parādās līdzīgas situācijas, kad vajag kādu, kurš aizdedz dzirk­steli, atgādina par ideā­­-liem. “Entuziasms uzrodas ar pilnīgi trakām idejām, kas pirmajā brīdī šķiet nereālas, bet sabiedrība sakustas. Līderis viens pats nevar tās īstenot, vajag kopu, kas redzētu stratēģiski tālāk,” vērtē vecpiebaldziete un atzīst, ka patlaban Vecpiebalga šķiet mazliet pazudusi, ieslīgusi rāmā ikdienā. “Domubiedru grupai jāspēj vilkt citus līdzi, bet tam jānotiek organiski, jā­izaug no vietas vajadzības, nevis, kad kāds izdomā, ka iedvesmos citus un ikdiena mainīsies. Jā, Piebalga ir apklususi, jācer, ka tas ir klusums pirms kaut kā laba,” saka L. Grudule.

Tam nepiekrīt E. Zariņa un pastāsta, ka, braucot pa Latviju, satiekot dažādus cilvēkus, mājās allaž atgriežas ar apziņu, ka Piebalga turas, ka te viss notiek. “Kad redzi, kā ir citur, labāk saskati to, kas ir uz vietas. Jā, ir vajadzīgi tīrradņi, kuri nāk ar idejām, kuriem sveša ierastā kārtība un noteikumi, kuri lauž dambjus, ir īsti, bez filtriem un bremzēm. Esam apraduši un pieņēmuši birokrātiju, bet tiem, kuri uzdrošinās, jābūt gataviem darīt un citiem parādīt, ko zaudējam, pa­raudzīties citām acīm uz pierasto,” pārdomās dalās

E. Zariņa un uzsver, ka “Su­maisīša” izrāde liek paskatīties uz sevi no malas, padomāt, kas svarīgs katram pašam, kas pagastam, novadam, valstij un kur ir katra vieta ceļā pēc ideāliem.   

“Sumaisīša” režisors Kārlis Freimanis atklāj, ka teātrim jubilejas izrādei bijis svarīgi izvēlēties novadnieka Paula Putniņa lugu. “Zinām par prototipiem, bet tas ir universāls darbs par tēmām, kas svarīgas visai Latvijai. Pa­gā­jis 40 gadu kopš dramaturgs sarakstīja “Ar būdu uz baznīcu”. Izrādes afišā svaru būdai uzlikām baznīcas torni. Kā mainījušās mūsu vērtības, izpratne par varu, vēlēšanām, cik svarīga ir vieta, kurā dzīvojam? Tie ir jautājumi, kurus uzdeva dramaturgs, uzdodam mēs. Dzīves centrā vienmēr ir cilvēks. Viss turpinās,” teic režisors.

Piebalga gaida Mariannu Okolokolaku

Vecpiebaldziete Ilona Muiž­niece izrādē atveido Ma­riannu Okolokolaku. Lugas varone viņai nav sveša, kā aizrautīgā Marianna viņa kopā ar Rigondu Prūsi, kura iejutās Arod­biedrības lomā, vadījusi daudzus kultūras notikumus Piebalgā un arī citviet Latvijā.

“2010. gadā bija Lielā talka, un talcinieki strādāja katrā pagastā. Radās ideja, ka viņus vajag uzmundrināt. Ar “Vol­gu” braucām pa Vec­piebalgas novada pagastiem, pacienājām talciniekus ar dzērieniem, paslavējām. Talkas noslēgumā Brežģa kalnā notika balle, bija atbraucis arī Pauls Pu­t­niņš. Viņam vēl pajautāju, vai būs jāmaksā autoratlīdzība, ka izmantojam lugas tēlus, bet novadnieks atsmēja, lai tik spēlējam, ja cilvēkiem patīk,” atceras I. Muižniece un uzsver, ka Marianna izraudzīta, jo ir no novadnieka lugas un pazīstams tēls.

Kad režisors piedāvāja atveidot Mariannu iestudējumā, bijis apmulsums, kāda slavenā Okolokolaka būtu šodien. Ve­cākajai paaudzei atmiņā ir tā, kas iepazīta agrāk. “Luga ir par mūsdienām, ne viens vien pēc izrādes teica, ka tā bija jārāda pirms vēlēšanām. Tas bija brīdis vēlētājiem padomāt, kas notiek ar cilvēku, kad viņš nokļūst sistēmā, iegūst varas krēslu, kā pie tā turas un nav ieinteresēts kaut ko mainīt. Sarunās pēc izrādes ne viens vien sacīja, ka lugas varoņi ir gan tepat Piebalgā, novadā, gan Saeimā,” saka I. Muiž­niece un uzsver, “un runa nav par to, ka baznīcai nav torņa, mūsu iekšējās baznīcas, dvēseles, aizvien ir pieķēzītas, sirds pasaule ir jāattīra, lai ietu tālāk.” Viņa atzīst, ka piebaldzēni lugā, protams, meklē saskarsmes punktus ar šodienu.

“Okolokolaka nav piebaldzēnu uzvārds, varbūt kādam Lat­vijā tāds ir. Taču starp mums noteikti ir tāda Marian­na. Pa­gai­dām klusa. Lai viņai izdodas izdarīt to, kur vara nav ieinteresēta un nespēj paveikt,” saka Mariannas Oko­lo­kolakas lomas atveidotāja.

Pēc izrādes piebaldzēni “Druvai” sacīja, ka patlaban ir tāds neziņas laiks, katrs ieraujas sevī, mierīgā ritmā. “Dzīve sāks kūsāt, kad saņemsim pirmos apkures rēķinus,” skaidri pasaka cienījams kungs un piebilst, ka nesaprot, kā savulaik vēsturiskā parkā pie pils drīkstēja privatizēt svaru māju. Viņa kaimiņiene vērtē: “Kāda dzīve Vec­piebalgā? Nezinām. Nav kam paprasīt, kas notiek, kas būs. Mums Vecpiebalgā nav arī savas iedzīvotāju padomes. Un, kurš tajā ies, ja zināms, ka izdarīt var tik, cik vara ļauj. Bet kā top politika?”

Vecpiebaldzēni uzsver, ka šodien tāda Marianna ir ļoti vajadzīga, lai paceltu garu un pašapziņu, izjauktu klusumu, kas vairs neveldzē.

Lai tālāk redzētu

Sākoties Atmodai, 1988. gadā sāka sakopt sagrauto Vec­pie­balgas baznīcu. 1997. gada 26. ok­­tobrī atjaunoto dievnamu iesvētīja. Des­mit gadu atjaunošanas jubilejas dievkalpojumā iesvētīja no An­gli­jas atvestās ērģeles. Un līdz pat šodienai turpinās sapnis par torni. No­dibinājums “Vecpie­balgas baznīcas torņa atjaunošanas fonds” apņēmies īstenot arhitektes Aus­mas Skujiņas projekta ideju, kurā paredzēts torni atjaunot tādu, kāds tas bija pirms baznīcas uzspridzināšanas 1944. gada rudenī. 2018. gadā torņa būvprojekta izstrāde tika pabeigta, un ir saņemta būvatļauja.

“Ikviens vecpiebaldzēns vēlas, lai mūsu baznīcai būtu tornis,” saka nodibinājuma valdes priekšsēdētājs Indriķis Putniņš un atgādina Mariannas teikto lugā: “Tornis! Tornis! .. Tas ir tas, kā mums tik milzīgi pietrūkst… Kur acis pacelt… kur pašiem pakāpties un apkārt pavērties…”

Pirms gadiem bijusi pārliecība, ka izdosies savākt ziedojumus, piesaistīt finansējumu un varēs ieceri īstenot, saka I. Putniņš. 2014. gadā bija aplēses, ka torņa atjaunošana, tā pamatnē vairāku telpu izbūve, kas kalpotu draudzes vajadzībām, izmaksās ap 284 500 eiro.

“Iesākto turpinām, diemžēl vajag ļoti lielus līdzekļus. Atbalstām draudzi, kad dievnamā jāveic kādi lie­lāki darbi. Izmantots fonda finansējums, lai salabotu pamatus pie ieejas baznīcā. Neturēsim naudu kontā, ja ir aktuālas vajadzības,” stāsta I. Putniņš un piebilst, “iegrimstam ikdienas vajadzībās, aizmirstam, ka simboliski — kur ir baznīca, ir tornis — augstākais punkts, vertikāle, Marianna saka: galva jāpaceļ un jāredz plašāk. Tas ir svarīgi.”

I. Putniņš atzīst, ka svaru māja muižas parkā ir sava laikmeta liecība, stāsts par to vairāk jāizmanto tūrismā.