Cilvēkam ļoti patīk, ja pie visām neveiksmēm var vainot kādu citu. Tā vienkārši ir daudz ērtāk. Nu, ko tad teiksi, ka pats biji vainīgs? Kaut kā negribas. Noteikti ļoti spilgti šo it kā jau cilvēcisko iezīmi demonstrē ASV prezidents Donalds Tramps. Turklāt dara to ļoti izteiksmīgi. Lai gan – vai tad viņš kaut ko mēdz darīt neizteiksmīgi. Viss no viņa parasti nāk ar lielu pompu. Lūk, viņš sociālās saziņas vietnē “Truth Social” svētdien publicējis garu komentāru par pēdējiem notikumiem attiecībās ar Ukrainu un Krieviju, kurā atkal izteicis apsūdzības Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim.
“Mans lēmums attiecībā uz Krieviju ir ļoti vienkāršs. Esmu iesaistījies sarunās, lai panāktu mieru starp Krieviju un Ukrainu, un nevēlos darīt kaut ko tādu, kas muļķības dēļ atstums Krieviju no dalības sarunās,” paziņojis Tramps. ASV prezidents apgalvo, ka esot panākts ievērojams progress, tostarp pašreizējās sarunās par gūstekņu apmaiņu, un ka pašlaik Krievija gandrīz neko nedarot, lai palīdzētu Irānai. “Vēlos, lai tas tā paliktu arī turpmāk, un es to panākšu, ja vien mani netraucēs stulbi cilvēki,” piebildis Baltā nama saimnieks. Tramps turpina apgalvot, ka Ukrainas uzbrukumi Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām paaugstinot dīzeļdegvielas cenas pasaulē un līdz ar to arī degvielas cenas ASV. Viņš uzsvēris, ka, neraugoties uz Ukrainas uzbrukumiem, Krievija nosūta miljoniem tonnu dīzeļdegvielas uz pasaules tirgiem. “Zelenskim tas ir vienalga,” apgalvo ASV prezidents, kura attiecības ar Ukrainas kolēģi pēc sankciju atcelšanas Krievijas dīzeļdegvielas eksportam, pēdējās dienās ir krasi saasinājušās.
Ļoti labi saprotu, kāpēc Māris Zanders savā slejā vietnē satori.lv ir uzlicis virsrakstu “Ar tādu “partneri” ienaidnieks nav nepieciešams”. Jāatzīst, ka man arī, lasot ziņas, nāk prātā dziedātāja, tiesa gan krievu izcelsmes, Borisa Grebenščikova kādas dziesmas vārdi, kur viņš dziedāja apmēram tā: “Kam viņam ienaidnieki, ja ir tādi draugi!” Neviļus jāaizdomājas, ka pats foršais BG (kā viņu nereti dēvē) ir atklāti paudis savu nostāju pret Krievijas karu Ukrainā un Krievijā ir iekļauts tā dēvēto “ārvalstu aģentu” sarakstā. 2026. gada oktobrī Boriss Grebenščikovs kopā ar grupu “Akvarium” uzstājās izpārdotos koncertos Rīgā (VEF Kultūras pilī), prezentējot jaunāko programmu un albumu “Dīvainas ziņas no tālās zvaigznes”, kā arī nu jau klasiskās grupas dziesmas. “Akvarium” jau vairāk nekā piecdesmit gadus ieņem īpašu vietu krievu rokmūzikas vēsturē. Grupa ir iedvesmojusi vairākas klausītāju paaudzes un joprojām saglabā uzticību radošai brīvībai, nepārtraukti meklējot jaunas muzikālās izteiksmes formas. Tā nav tikai atgriešanās pie pagātnes – tas ir dzīvs dialogs ar šodienu.
“Skaidrs, ka Tramps vēlas samazināt degvielas cenas, jo to līmenis var ietekmēt vēlēšanu rezultātus par labu politiskajiem oponentiem. Tomēr, lai cik ekstravagants būtu Trampa domāšanas veids, viņš nevar nesaprast, ka tie 2,2 miljoni barelu dīzeļdegvielas, ko Krievija pēc 9. oktobrī noslēgtā darījuma it kā operatīvi piegādāšot, ir tik, cik ASV patērē 13 stundās. Turklāt Krievijas enerģētikas eksperti norāda uz interesantu niansi, kas daļēji izskaidro to, kā Kremlis pēc ukraiņu triecieniem pa Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām vispār var kaut ko piegādāt. Runa esot par t.s. vasaras dīzeli, kura fizikālās īpašības nederot Krievijas klimatiskajiem apstākļiem gaidāmajā ziemā. Savukārt amerikāņu klimats ir maigāks, lai gan arī gadās dažādi nepatīkami pārsteigumi. Jebkurā gadījumā darījums par dīzeļdegvielu būs izdevīgs Krievijai, bet ASV nepalīdzēs. Arī tāpēc, ka vēlētājus ASV kaitina ne tikai degvielas cena uzpildes stacijās, bet inflācija kā tāda. Un, pat ja degviela kļūst lētāka, paiet laiks, līdz tas ir sajūtams citu preču un pakalpojumu cenās. Tramps, protams, ir liels PR meistars un var mēģināt mainīt vēlētāju noskaņojumu, pasniedzot piegāžu faktu kā milzu panākumu, kuram sekos (tikai mazliet jāpaciešas!) arī inflācijas kritums. Tomēr diez vai ASV ir tik daudz trulu vēlētāju. Lai gan var gadīties, ka ir,” spriež Māris Zanders. Gribas teikt gan jā, gan nē. Es laikam nepaļautos uz vēlētāju veselo saprātu, jo ir jau gana bijušas reizes, kad atliek vien secināt, ka tas nav bijis dominējošais faktors, izdarot izvēli. Lai atceramies kaut vai
“Brexit” balsojumu Lielbritānijā, vai to pašu Trampa otrreizējo ievēlēšanu. Ne vienam vien šķita, ka sabiedrība būs saprātīgāka, bet nebija gan. Laikam jau mums (ar to es domāju ne tikai latviešus, bet visu Eiropas valstu saimi) atliek nepagurt atbalstīt bez vainas vainīgo Zelenski un pārējos ukraiņus, jo ir karš un nāk ziema. Un, kā jau zināms – pesimists domā, ka ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt, bet optimists zina, ka vienmēr var būt vēl sliktāk!
