Pirms 104 gadiem 7. un 8. oktobrī Latvijā notika 1. Saeimas vēlēšanas. Pagājušajā svētdienā uzzinājām 15. Saeimas deputātus. Atskatoties vēsturē, 1. Saeimas vēlēšanās varēja piedalīties katrs, kurš vēlēšanu iecirknī varēja uzrādīt Latvijas pilsoņa pasi. Tajā tika izdarīta atzīme, ka viņš nobalsojis. Arī toreiz vēlētājiem bija iespēja grozīt kandidātu sarakstus, vēlēšanu zīmē izsvītrojot sev netīkamos kandidātus. Vienlaikus atšķirībā no mūsdienām vēlētāji drīkstēja vēlēšanu zīmē ierakstīt sev tīkamākos kandidātus no dažādiem sarakstiem. Savas kandidātu listes bija iesniegusi 31 partija un vēlētāju grupa. Katri 100 vēlētāji varēja pieteikt savu sarakstu un izvirzīt kandidātus. Konkurēja 88 deputātu pretendentu saraksti. Vietas Saeimā ieguva 20 partijas un vēlētāju grupas. No septiņiem kandidātu sarakstiem ievēlēja tikai pa vienam deputātam.
Tā kā nebija noteikta barjera iekļūšanai parlamentā, jebkura maza interešu grupa centās piesaistīt vēlētājus, tapa visdažādākie aģitācijas un solījumu materiāli. Plakātos un presē (TV, interneta, radio nebija) netrūka slavinājumu un nomelnojumu, visā Latvijā tika rīkoti priekšvēlēšanu mītiņi ar runām. Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm, Latvijā sievietēm bija pilntiesīgas balsstiesības. Viņas tika uzrunātas īpaši. Kandidātu sarakstos bija iekļautas 32 sievietes, sieviešu organizācijām bija savs saraksts. Neviena sieviete 1. Saeimā netika ievēlēta. Vienīgā sieviete, kurai izdevās kļūt par Saeimas deputāti, bija Berta Pīpiņa, kuru 1931. gadā ievēlēja 4. Saeimā.
Saeimas vēlēšanās piedalījās 82,2 procenti balsstiesīgo pilsoņu. Vēl lielāka aktivitāte bija, kad atjaunotajā Latvijas valstī vēlēja 5. Saeimu – 89,9%.
Savu reizi der padomāt, kā demokrātiska sabiedrība Latvijā mainījusies. Taču vēlēšanas ir un paliek par uzticēšanos un solījumiem.
Priekšvēlēšanu solījumu laiks beidzies, un var sākt gaidīt to izpildi. Jau dzirdama ne viena vien vēlētāja neapmierinātība – pirms vēlēšanām teica vienu, tagad runā ko citu. Un secinājums – jūs visi esat vienādi. Ir tikai viena ļoti būtiska nianse, ko neapmierinātie vēlētāji aizmirst – par kuru sarakstu paši nobalsoja. Vai tie, kam uzticējās, tika Saeimā? Ja ne, nav pie galvenā lēmēju galda un būs jāmāk atrast veidu, kā solījumus pildīt. Lai gan bieži vien ir iespaids, ka daudzu lēmumu vai likumu pieņemšanu nosaka mazākums, tomēr demokrātijā galavārdu pasaka vairākums. Mazākums allaž ir skaļāks, agresīvāks, pamanāmāks un piespiež vairākumu mīļā miera labad piekāpties, kaut saprot, ka jālemj citādi. Un tas jau ir stāsts par mugurkaulu, par mērķa sasniegšanu un padošanos. Arī sabiedrības interesēm ilgtermiņā.
Cik daudzi no 806 641 vēlētāja, kurš piedalījās 15. Saeimas vēlēšanās, kandidātu debatēs sadzirdēja par ekonomiku, par to, ka nāksies taupīt, samazināt izdevumus valsts pārvaldē, pašvaldībās, ka nevajag cerēt uz naudu, lai palielinātu algas, atbalsta maksājumus, ka ziemā būs dārga apkure, degvielas cenas var palielināties, ka svarīgākais, lai katrs iedzīvotājs dzīvotu labāk, ir valsts ekonomikas attīstība un drošība. Neapmierinātajiem vēlētājiem uzreiz savs secinājums – tiem, kuri pie varas, visam pietiek, bet tautai (šis vārds noder vienmēr, kad gribas pastiprināt savu domu) neko nedod, tā kļūst aizvien nabadzīgāka. Tā cilvēks iekārtots, ka pats sev ir vistuvākais un skaudību neviens nav aizliedzis. Bet gudrība, ka nauda ir jānopelna, pazūd.
Un atkal pie solījumiem. Katrai partijai pirms vēlēšanām bija savs vēstījums. Ja tie, par kuriem neapmierinātais pilsonis balsoja, nav pie varas, nav godīgi savas izvēlētās partijas solījumus novelt uz visu Saeimu.
Pēdējā laikā aizvien plašāks ir dažādu mūžizglītības mācību piedāvājums. Protams, noderīgi apgūt digitālos rīkus, medijpratību un citas mūsdienīgas gudrības, bet, vai nebūtu vērtīgi, rīkot mācības par demokrātiju, valsts un pašvaldību budžeta veidošanu un skaļi stāstīt, kā eiro miljoni valstī un pašvaldībās tiek izlietoti. Būsim godīgi, par šīm tēmām patiesu informāciju meklē retais. Un vietā ir profesora Mārča Auziņa mudinājums: “Trenē savu spēju domāt skaidri un loģiski”. Tā, redz, domas aizskrēja no 1. līdz 15. Saeimai.
