Pieņemu, ja jūs, “Druvas” lasītāji, tāpat kā es, ikdienā īpaši nepiedomājat par to, cik labi ir tas, ka ietilpstam Eiropas Savienībā. Dažkārt tieši pretēji gribas kaut ko paburkšķēt par Briseles birokrātiskajiem noteikumiem visām dalībvalstīm, tomēr dodoties ceļojumos ārpus Latvijas, visbiežāk kārtējo reizi gribas secināt, cik tomēr daudzas lietas mums tāpēc kļuvušas tik viegli pieejamas un pašsaprotamas. Tas ir viens mirklis un varam jau atrasties Rietumeiropas viducī. Lidošana Eiropas Savienības valstīs kļuvusi tik ikdienišķa un ērta. Daži gan burkšķ, ka lēto lidsabiedrību gaisa kuģi nav diži ērti, tomēr, kā saka viena mana draudzene, ja par pārdesmit eiro var nokļūt Romā vai Barselonā, tās dažas stundas varētu kaut vai stāvēt kājās, ka tikai tiek tur. Nu, patiesi, tik vien tās grūtības, cik iekļauties drošības nosacījumos, iziet kontroli, uzrādot savu dokumentu un ceļo vesels starp visām ES dalībvalstīm.
Atvaļinājuma nedēļā ar dzīvesbiedru aizlidojām uz Briseli, izmantojot jau pieminētos lētos lidojumus. Šoreiz tā sanāca, ka vairāk, nekā tas bijis citos braucienos, uz savas ādas izbaudījām Eiropas Savienības pilsoņu plusus. Pirmām kārtām jau tiešām priecājāmies par tik ērtajām ceļošanas iespējām starp valstīm, jo, aizlidojuši uz Briseli, kas bija mūsu izraudzītā bāzes vieta, izbaudījām arī izbraucienus uz Brigi turpat Beļģijā, Amsterdamu Nīderlandē un Lilli Francijā. Un, ziniet, tas tiešām ir super! Tu vienkārši iekāp autobusā vienas valsts galvaspilsētā un pēc pāris stundām bez jebkādu robežas šķērsošanas formulāru pildīšanas esi citā valstī. Izkāp no autobusa un — voilà! Vari ēst franču vafeles Lillē un dzert franču vīnu. Taču pavisam negaidīti Eiropas plusiņus mēs pārbaudījām pēdējā dienā, kad ceļabiedram Briseles parkā negaidīti kļuva slikti. Nācās saukt palīdzību. Lieki piebilst, ka arī man izbīlis bija pamatīgs. Viņš bez samaņas uz soliņa, es, sieviete no svešas valsts ar kustību traucējumiem, kruķi un ļoti vājām franču valodas zināšanām (Briselē izteikti vairāk runā franču, ne flāmu valodā, kas gan man neko nedotu, jo tajā nerunāju nemaz), turklāt no rīta bijām jau izrakstījušies no viesnīcas, jo vakarā lidojums mājup, tātad mums līdzi arī visas mūsu pekelītes. Lai nu arī protam ceļot ar vienu mugursomu katrs, tomēr tās attiecīgi pasmagas un piestūķētas ar visādiem mājās vedamiem labumiņiem. Sapratusi, ka ir bezizejas situācija un galu galā veselība svarīgāka par visu, lūkoju, kā izsaukt neatliekamo palīdzību. Par laimi, turpat netālu atpūtās kāda beļģu ģimene, kas jau tramīgi lūkojās uz manu pusi, apjaušot, ka kaut kas nav labi. Pamāju viņiem un saucu palīgā. Palūdzu, lai viņi izsauc medicīnisko palīdzību. Cilvēki, protams, nelaimē ļoti atsaucīgi un uzreiz metās palīdzēt.
Tajā brīdī arī nodomāju, cik labi, ka mums ir Eiropas veselības apdrošināšanas kartes jeb EVAK (angļu valodā — European Health Insurance Card). To saņem kā plastikāta karti, kas apliecina, ka persona ir Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts (Īslandes, Norvēģijas, Lihtenšteinas) vai Šveices Konfederācijas pilsonis un savā valstī ir sociāli apdrošināts. Īslaicīgi uzturoties citā dalībvalstī vai Apvienotajā Karalistē, EVAK apliecina tiesības saņemt nepieciešamo vai neatliekamo medicīnisko veselības aprūpi tādā pašā apjomā, kāda tā tiek nodrošināta attiecīgās valsts iedzīvotājiem. Šādu palīdzību sniegs ārstniecības iestādes un ārsti, kuri attiecīgajā valstī nodrošina valsts garantētos veselības aprūpes pakalpojumus. Sniedzamo pakalpojumu veidu un apmēru katrā individuālajā gadījumā izvērtē ārstējošais ārsts.
Tā nu tikām aizvesti uz tuvāko slimnīcu, kur mans ceļabiedrs tika pārbaudīts — veikta magnētiskā rezonanse un asins analīzes. Par laimi, viss bija kārtībā un mēs paguvām uz savu lidojumu vakarā. Jebkurā gadījumā, tagad zinu, ka pasūtīt sev šīs kartes bija izcils lēmums. Tomēr, izbaudot ko tādu uz savas ādas, izteikti apzinies, cik gan labi, ka latvieši ir izvēlējušies skatīties vairāk Rietumu, ne Austrumu virzienā. Jācer, ka to pārliecinoši nodemonstrēsim šajā nedēļas nogalē.
Vēstures zinātnes doktore Una Bergmane intervijā teikusi: “Likmes Saeimas vēlēšanās 3. oktobrī būs augstas — izvēle, kurā Rietumu un Austrumu robežas pusē gribam būt, šoreiz būs svarīgāka nekā jelkad pēdējos 22 gados, kopš esam NATO un Eiropas Savienībā. Taču šī tradicionālā robeža mūsmāju politikā pašlaik ir neskaidrāka, un partiju vēstījumi palaikam ir mulsinoši. Izvēli sarežģī dažu tiekšanās it kā Latvijas interešu labad atdarināt Krievijai draudzīgus Eiropas un ASV politiķus un nepatika pret demokrātiskas valsts pamata vērtībām.”
Komentāri