Dzejas dienas izstaigātas, izdziedātas, nosvinētas

Tradicionālajām Dzejas dienām Cēsīs bija dots ietilpīgs nosaukums “Starp debesīm un akmeņiem”. Un pa vidu, protams, ir cēsnieki — savā ikdienā, ar saviem stāstiem un savu dzeju. Dzeju ne tikai runāt, arī dziedāt, tā sajūtot, kā vārdi veido domu, ritmu un atklāj kāda dzejnieka pasauli.

“Svētdienas rīts sākās neierasti — ar dzejas jogu, tik vienkārši un pašsaprotami, bet, ja neesi piedalījies, nesapratīsi,” “Druvai” paskaidroja cēsniece Ilze Zariņa. Tad 30, 40 interesenti kopā ar dzejniekiem devās pārgājienā pa pilsētu. Stacijas laukumā savu dzeju runāja Aleksandrs Barons, bibliotēkā — Valdis Atāls, skvērā “Cēsis pievelk” — Agnese Rutkēviča, Maija parkā — Maija Ulme, Konrāda nama pagalmā — Andris Akmentiņš. Dažs klausītājs gaidīja tieši savu dzejnieku, cits veltīja laiku, lai dzirdētu visus.

Dzejas dienu norises vieta bija Rožu laukums. Te skanēja dzeja un mūzika. Šī gada starptautiskā laikmetīgās dzejas festivāla ”Dzejas dienas” moto ir “Dzeja dzied”. Ar muzikālu sveicienu no Cēsu Gaismas pils Rožu laukumu piepildīja bibliotekāres Lāsma un Elīna, uzstājās dziesminieces Helēna Kozlova un Vilkapuķe, ar savu sajūtu dzeju iepazīstināja jaunie dzejnieki.

Pirms Dzejas dienām Cēsu bibliotēka ikvienu aicināja piedalīties poēmas “820 rindas Cēsīm” radīšanā. Cēsnieku rakstīts eposs —dāvana savai pilsētai. “Saņēmām 152 rindas,” stāsta Inta Zaksa.

Viņai bija uzticēts, saņemtās rindas secīgi  sarindot, lai, veidotos stāsts. “Ir pieminētas gan Pils parka kāpnes, gan Jāņa baznīca, gulbji un salātlapas, Egļu, Rīgas, Saules, Kalēju iela, Rožu laukums, Gauja… Pārlasot rindas, ir sajūta, ka lasu stāstu, pasaku par savu pilsētu. Esmu pārsteigta, ka cēsnieki, neatkarīgi cits no cita, var tik vienoti domāt, ka savas pilsētas sajūtas ir tik vienādas,” pastāsta I. Zaksa un uzsver, ka “820 rindas Cēsīm” turpinās, ikviens savas var nosūtīt vai atnest uz bibliotēku. “Nākamgad Dzejas dienās noteikti sasniegsim iecerēto. Arī pasākuma laikā saņēmām vairākas skaistas rindas,” teic dzejas rindu poēmas veidotāja. Dzejas pirmlasījumā “Cēsīm 820” atklātais apliecināja, ka cēsniekiem sava pilsēta ir nozīmīga un svarīga, ar to saistās sajūtas un emocijas.   

Savas dzejas rindas poēmai uzrakstījusi arī Andra Gulbe. “Tā kā oļi veļas, nevarēju nerakstīt,” bilst Andra un atklāj, ka Cēsu sajūtu izteikusi domā, ka Cēsīs viss ir pazīstams, bet katru reizi jāiet kā pa labirintiem, atklājot ko jaunu. “Cēsis ir jāatklāj no jauna,” uzsver dzejniece, kura jau 27 gadus ir cēsniece.     

Dzejas dienas svētkos Rožu laukumā vadīja jaunās dzejnieces Karlīna Zaksa un Rēzija Krieviņa. Arī viņas uzrakstījušas savas dzejas rindas Cēsīm. “Daudzi to darījuši anonīmi,” atklāj I. Zaksa, bet R. Krieviņa piebilst: “Dzeja ir emociju transkripts, tā ir iespēja paust savu iekšējo pasauli, izzināt to, saprast un apdomāt.” I. Zaksa pauž viedokli, ka daudziem, kuri raksta dzeju, nav pārliecības, ka kaut kas izdevies, bet gribas uzrakstīt, lai novērtē, un no malas vērot, ko citi saka. “Bieži vien nelaiž vaļā sajūta, ka citiem izdodas labāk,” teic I. Zaksa, bet K. Zaksa atzīst, ka anonimitāte ļauj publiski izģērbties, bet neviens netiesās, nekritizēs par uzrakstīto rindu.

“Kailums ir jūtīgs, anonimitāte ir bruņas,” papildina R. Krieviņa, bet K. Zaksa atklāj, ka dzejā var melot un neviens nezinās, ka tie ir meli. “Esi drošā patvēruma ēna, kur vari novērot citus. Ja esi dzejā, saaudz ar to, un kļūsti bagātāks,” pārliecināta jaunā dzejniece.

R. Krieviņa uzsver, ka ikdienā var nerakstīt dzeju, bet viņai būtiski atrasties poēzijas telpā. Vai tās ir sarunas ar draugiem, kur tiek runāts simbolos un metaforās, vai tā ir dzejas klausīšanās, lasīšana. K. Zaksa vērtē, ka sarunās metaforas ir vieglāk saprotamas nekā ikdienišķi vārdi.

Jaunā paaudze lasa, raksta un ar savām vārdos izteiktām domām, sajūtām iepazīstina citus. “Uzkāp uz skatuves, nolasi savu dzejoli, un ir gandarījums,” saka R. Krieviņa un pauž pārliecību, ka atvērtais formāts, iespēja Dzejas dienās laukumā piestāt, paklausīties un doties tālāk vai kaut kur pilsētā satikt un dzirdēt kāda dzejnieka lasījumu, ir pieejams ikvienam.

“Rožu laukumā nebija stingras programmas. Dzejnieki uz skatuves lasīja savu dzeju. Tad kāds pajautāja, vai drīkst Cēsīm veltīt dažas dziesmas. Tas bija Žerārs Kettels — pasaules apceļotājs, muzikants. Tālāk viņš devās uz “Čello Cēsis” koncertzālē. Pārsteigumu sagādāja arī cēsnieks Mārtiņš Opmanis, kurš iepriecināja ar savu muzikālo uzstāšanos,” pastāsta I. Zaksa un piebilst, ka brīvā gaisotne iedvesmoja katru.

Dzeja ir tik daudzkrāsaina, tāpat kā iespējas to sadzirdēt starp debesīm un akmeņiem.