Publiskoti rezultāti kārtējai jauniešu noskaņojuma aptaujai, kurā tika izzināta jaunajiem cilvēkiem vēlamā darba alga. Saskaņā SEB bankas pasūtināto apkopojumu – aptaujāts nedaudz vairāk par pustūkstoti 18 līdz 29 gadus vecu iedzīvotāju un noskaidrots, ka pat vairāk nekā puse uzskata, ka vēlamā alga ir vismaz pusotrs tūkstotis eiro. Teju trešdaļai jauniešu savu dzīves vajadzību nodrošināšanai nepieciešami vismaz 2000 eiro mēnesī.
Iepazīstoties ar aptaujas secinājumiem, apdomājos. Sākotnēji gribot tikai pavīpsnāt par jauniešu pārspīlētajām dzīves prasībām, bet… Ar viņu vēlmēm nav jau tik traki – gan divdesmitgadnieku darba jauda, kas noteikti ir možāka kā pirmspensijas cilvēkam vai pat 40+ gados, gan arī nav vēl to dzīves mācību rezultātā “iedauzītās” prasmes, kā savus līdzekļus izlietot taupīgāk. Un, noklusēti pieņemot arī varbūtību, ka aptaujāto lokā dažs labs vēl nav izaudzis no pusaudžu protesta un nereāli lielīga dzīves redzējuma. Tiesa, palūkojot senākas aptaujas, pat pirms trim gadiem, pētījums liecināja par trešdaļas šāda vecuma jauniešu vēlmi saņemt to pašu pusotru tūkstoti eiro “uz rokas”.
Vienlaikus, pat pieļauju, ka nudien ir kāds neliels procents jauniešu, kuri noteikti jau tik agrā vecumā kādā darba vietā spēj gūt šādus ienākumus. Kā liecina aptauja, patlaban pat 15% jauniešu ikmēneša atalgojums jau pārsniedz pusotra tūkstoša slieksni. Protams, vietā būtu piebilde, ka mūsu vēlmēm vienmēr ir jāiet pussolīti priekšā mums pašiem – lai vienkārši būtu, uz ko tiekties. Tamdēļ it kā jau būtu loģiski, ka vēlme sagaidīt ieripojam makā to pusotru tūkstoti eiro ir tik izplatīta. Tomēr, ja salīdzinām starpību starp 58 procentiem šāda atalgojuma sapņotāju un 15 procentiem tās reālo saņēmēju, rodas zināms izbrīns. Vai mūsdienu jaunieši sev liek augstākus mērķus, kurp tiekties, vai neizprot karjeras un uzkrātās pieredzes likumsakarīgo saistību ar iespējamajiem ienākumiem, vai galu galā – vienkārši jau ģimenē nav iemācīti nedaudz vairāk sekot līdzi saviem tēriņiem un iespējām.
To, vai tā ir tikai jaunības maksimālisma izpausme, vai tomēr sabiedrībā pieklibojoša savu zināšanu, prasmju un pieredzes trūkuma adekvāta nenovērtēšana, var domāt katrs pats. Tomēr gribētos ikvienu mudināt, biežāk runāt ar jauniešiem – un, jā, arī pavisam maziem bērniem – par un ap naudu. Jo agrākā vecumā viņi pieradīs dzirdēt pārspriedumus, kas un cik maksā, ko un kad ģimene var atļauties un ko nāksies atlikt, jo agrāk jaunieši reāli spēs novērtēt, kas viņu virtuālajā makā (lasīt – kontā) ieripo un ko viņi var atļauties. Lieku pirkumu labāk atlikt, sarunu – gan ne.
