“Mums ir jābūt konsekventiem vismaz 10 gadus, lai varētu teikt, ka izglītības sistēma ir sakārtota. Ir jāiziet viss cikls. Ja runājam par Latvijas krieviem, jaunā paaudze vairs nav tik mentāli saistīta ar mūsdienu Krieviju, tā jau raugās citā virzienā, ir vairāk eiropeiska. Bet mums ir jābūt ļoti konsekventiem, lai uzturētu latvisko vidi. Diemžēl nav cita scenārija, kā latviešiem vismaz uz laiku aizmirst krievu valodu. Mani bērni vairs to nepārvalda. Skan dīvaini, bet valodas aizmiršana var mums palīdzēt,” žurnālam “Ir” intervijā teica vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Raksts aptvēra daudz plašāku iedziļināšanos padomju laiku atstātajā mantojumā Latvijā. Tur vēstīts, ka vēsturnieks Gatis Krūmiņš pētījis rusifikāciju Latvijā un ar kolēģiem palīdzēs, lai kopā ar pārējiem Baltijas kaimiņiem spējam stāties pretī Krievijas apsūdzībām starptautiskā tiesā. Krievijas Ārlietu ministrija jūlijā kārtējo reizi apsūdzēja Baltijas valstis, ka tās gatavojot masveida krievvalodīgo iedzīvotāju izsūtīšanu, lai pieliktu punktu nepilsoņu problēmai. Kremlis kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā vaino Baltijas valstis, it īpaši Latviju, par “valsts sponsorētas rusofobijas” strauju izplatību.
Kā vienmēr, arī šo interviju ar Gati Krūmiņu izlasīju ar interesi, sarunas iespaidā aizdomājos tieši par valodu. Par faktu, ka, jā, mēs gadu gaitā bijām tā iedresēti uzreiz pāriet uz krievu valodu, ja sarunas biedrs kaut ar nelielu sastomīšanos parāda, ka latviski runāt viņam nav viegli. Vispār es uzaugu Jelgavas privātmāju rajonā un krievu valoda man nebija pielipusi jau no sētas draudziņiem, kā tas nereti bija mūsu pilsētas daudzstāvu māju rajonu bērniem. Dzīvoju Pārlielupē, mazā klusā ieliņā, latviskā vidē. Tagad varu atmiņā atsaukt tikai vienu māju uz mūsu ielas, kuru tā arī sauca par krievu māju, jo to apdzīvoja pāris krievvalodīgas ģimenes. Jāsaka gan, ka turpat pāris kvartālus tālāk Rīgas virzienā sākās RAF dzīvojamais masīvs. Jāatgādina, ka sākotnēji Rīgas autobusu fabrikas (RAF) rūpnīca atradās Rīgā, bet no 1975. gada ražošana tika pārcelta uz jaunizbūvētu, plašu korpusu Jelgavā. Savā ziedu laikā tā bija viena no lielākajām mikroautobusu ražotnēm visā Padomju Savienībā. Paaudzēm palikuši atmiņā mikroautobusi un furgoni RAF-977 un it īpaši RAF-2203 “Latvija”. Tie kalpoja kā ātrās palīdzības auto, maršruta taksometri un dienesta transports visā PSRS. Es, protams, bērnībā neko daudz nezināju un arī neiedziļinājos, kāds nacionālais sastāvs dominē rūpnīcā, un arī tās darbinieku plaši apdzīvotajā “daudzstāveņu” rajonā. Bērnudārzā negāju un man arī neveidojās nekādas attiecības ar bērniem no turienes. Tikai vēlāk nonācu vienā skolā un arī klasē ar šī kvartāla iedzīvotājiem, jo manis apmeklētā skola bija tieši tā, kurā pēc dzīvesvietas pienācās mācīties šī rajona latviešu bērniem. Ar pašu krievu valodu man diez ko viegli skolā negāja, bet nekādu dižu variantu jau tolaik nebija, nācās ielauzīties. Šajā ziņā palīdzēja tas, ka tās dažas multfilmas un bērnu auditorijai domātās filmas, ko rādīja televīzijā, visbiežāk tika demonstrētas tieši krievu valodā. Kurš gan no tiem laikiem neatceras katrā skolas brīvlaikā rādīto “80 dienās apkārt zemeslodei”, vai “Kapteiņa Granta bērnus”. Tā kā biju liela grāmatu lasītāja, atceros, ka mani mulsināja, ka Žils Verns krievu izrunā pārvēršas par kaut kādu “Žuļ”, bet pie tā, ka Harijs pārtop par Gariju biju puslīdz jau pieradusi, jo pati biju Garovna jeb Harija meita.
Pati arī piederu pie tiem, kas mēdza pāriet uz sarunu krievu valodā, lai otram vieglāk, turklāt man vienmēr šķitis, ka jebkura valodas prasme ir bagātība. Galu galā krievu valodas zināšanas palīdz vismaz kaut ko uzķert no satura mazliet līdzīgajās valodās, piemēram, ukraiņu vai poļu. Pēdējos gados gan nekāda dižā prieka par krievu valodas prasmēm kara dēļ nav. Arī ikdienas dzīvē ar to saskarties sanāk arvien retāk. Visbiežāk tas noticis, esot ārstnieciskajās programmās Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Tur man vairākkārt trāpījušās istabiņas biedrenes ļoti kolorītas krievvalodīgas kundzītes.
Komentāri