Nereti par kādu partiju vēlētāji nobalso tās līdera dēļ. Gadās, ka kādu it kā populāru politiķi vēlētāji izsvītro tik daudzas reizes, ka pēc plusiņu un mīnusiņu saskaitīšanas, viņš nonāk saraksta beigās. Jebkurā gadījumā bieži vien ne jau partijas programma, vai darītie un nedarītie darbi nosaka to, cik balsu partija vēlēšanās saņems. To nosaka vēlētāju simpātijas vai antipātijas pret partiju līderiem un politiķiem. Spilgts piemērs ir nupat publicētie partiju vēlēšanu sarakstu reitingi. Pēc ilgāka laika par populārāko sarakstu, par kuru šobrīd būtu gatavi balsot 15,2 procenti vēlētāju, ir kļuvis Apvienotais saraksts (AS). Nav jābūt izcilam politologam, lai redzētu, ka šo popularitāti vēlēšanu sarakstam ir sagādājis premjers Andris Kulbergs, kurš katru nedēļu stāsta par to, ko dara, ko gribētu darīt un kā traucē tie, kuri negrib strādāt, vai ir negodīgi. Premjers runā vienkārši, visiem labi saprotami, un vēlētāji viņu uztver kā savējo, kā puisi no tautas. Tiesa gan, otrajā vietā ar nelielu kāpumu, salīdzinot ar jūliju, ir “Suverēnā vara/Apvienība “Jaunlatvieši””(SV/J) jeb tā dēvētais Stepaņenko saraksts. Šis saraksts, visticamāk, patīk tiem pilsoņiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu, vai arī tiem latviešiem, kuri labprāt pamazām atgrieztos Krievijas apskāvienos. Trešajā vietā, ar niecīgu kritumu ir “Progresīvie” (P), bet Šlesera partija “Latvija pirmajā vietā” (LPV), kas diezgan ilgu laiku bija aptauju līderos, tagad ir tikai ceturtajā vietā, un tās popularitāte ir nedaudz samazinājusies. Arī LPV ir piemērs tam, ka simpātijas pret Šleseru ir svarīgākas par viņa simpātijām pret Krieviju un to, ko politiķis ir vai nav darījis. Ir vēlētāji, kurus uzrunā viņa izskats, runas veids un tas, ka viņš kritizē visu un visus. Daudziem ar dzīvi neapmierinātajiem Šlesera sacītais ir kā plāksteris uz pušuma. Uz piecu procentu barjeras nupat publicētajā reitingā balansē Nacionālā apvienība un Jaunā Vienotība. Ja balsotāju izvēle ļoti nemainīsies, tad šīm partijām tomēr ir cerība iekļūt 15. Saeimā.
Protams, var brīnīties, ka vēlētājiem patīk līderi, kuriem patiesībā Latvija tā īsti nav vajadzīga, jo programmās ierakstītais liecina, ka valsts aizsardzība no ārējā ienaidnieka un Latvijas līdzdalība NATO ne Stepaņenko, ne Šleseram īsti neiet pie sirds.
Mēdz sacīt, ka cilvēku atmiņa ir īsa un ka nepatīkamais ātri piemirstas, bet kaut kas no popularitātes vai savulaik radītās slavas atblāzmas paliek vēl ilgi.
Pirms dažām dienām, 25. augustā, Levadas Centrs publicēja jūlija aptaujas rezultātus par attieksmi pret Staļinu. Vairāk nekā pusei Krievijas iedzīvotāju ir pozitīva attieksme pret Staļinu, bet vienaldzīga attieksme ir katram ceturtajam. Vairāk nekā puse iedzīvotāju arī uzskata, ka Staļins bijis izcils vadonis. Tikai aptuveni desmitajai daļai Krievijas iedzīvotāju attieksme pret Staļinu ir negatīva. Ja aptaujas datus pavērtē dziļāk, tad aina ir šāda: pret Staļinu ar sajūsmu izturas 8 procenti, ar cieņu — 44 procenti, bet ar simpātijām 7 procenti Krievijas iedzīvotāju. Visvairāk par Staļinu sajūsminās vīrieši (11 procenti) un iedzīvotāji vecumā no 40 līdz 54 gadiem (10 procenti). Interesanti, ka vienāds daudzums iedzīvotāju, kuri par Staļinu domā ar sajūsmu, ir gan to vidū, kuri atbalsta Putinu kā prezidentu, gan to vidū, kuri Putinu neatbalsta — 8 procenti. Tam, ka Staļins ir bijis izcils un dižs vadonis, 2026. gada jūlijā piekrita 54 procenti Krievijas iedzīvotāju.
Komentāri