Mazciems ir vēsturiski izveidojusies apdzīvota vieta ar dominējošu izklaidu vai dominējošu koncentrētu apbūvi, kurai novada teritorijas plānojumā nav noteiktas robežas un kuras nosaukums ir iekļauts Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Vietvārdu datu bāzē. Novada dome vai pašvaldības kompetentā institūcija nosaka mazciemā ietilpstošās adreses, norādīts Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā.

Mazciema nosaukuma piešķiršana nemaina īpašuma tiesības vai zemes lietošanas nosacījumus. Adrešu precizēšana nodrošina vienotu vietas nosaukuma lietojumu, uzlabo īpašumu identificējamību un atvieglo to atrašanu, tostarp operatīvo dienestu darbā. Mazciemu izveidei ir arī būtiska kultūrvēsturiska un kopienu vienojoša nozīme, jo tā ļauj saglabāt un oficiāli lietot vēsturiskos vietvārdus arī gadījumos, kad laika gaitā ciema statuss ir zudis un teritorijas plānojumā šai apdzīvotajai vietai nav noteiktas robežas.   

Lai vietējai kopienai svarīgi

“Mazciemi novadu teritoriju attīstības plānos ir ierakstīti, bet tas nedod nekādas priekšrocības, administratīvi tam nav nekādas nozīmes,” vērtē  Dr. phys., Dr. oec., Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis un uzsver, ka mazciems vietējai kopienai piešķir formālu statusu, veicina piederību.

“Mazciems ir blīvāk apdzīvota neliela vieta, kurā veidojas vietējā kopiena. Ideja vien, ka cilvēki tiekas, meklē kopīgās iespējas, arī veidus, kā ietekmēt pašvaldības politiku, ir tikai apsveicama. Svarīgi, vai cilvēki dzīvo līdzi tam, kas notiek viņu apdzīvotajā vietā, iesaistās, rosina pozitīvas pārmaiņas. Ja katrs dzīvo savā viensētā, kaimiņi netiekas, nerisina kopīgas problēmas, tad mazciemam statusam nav īpašas nozīmes,” viedokli pauž M. Pūķis un atgādina, ka iedzīvotāji parasti apvienojas, ja ir kopīgs mērķis, kuru vēlas sasniegt. Intereses kopā aizstāvēt ir vieglāk. 

Kaimiņu būšanai nevajag statusu

“Lepojamies ar savām Runtēm,” saka taureniete Alda Zālīte un piebilst, ka pagastā varbūt retais nezina, kur tās atrodas.

Runtes reģistrētas Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Vietvārdu datu bāzē. Kā lasāms skaidrojošajā vārdnīcā tezaurs.lv, “runtēt” nozīmē veidot rievas, “runte” — nelīdzenums, izcilnis vai iedobums.
A. Zālīte pastāsta, ka viņas dzimta saistīta ar šo vietu no 19. gadsimta. Savulaik bija četras mājas — “Kalna Runtes”, kuras sabrukušas, “Runtes”, kuras saimnieki pārdēvēja par “Auseklīšiem”, “Jaunlejas Runtes” un “Veclejas Runtes”.

“Mūsu dzimtas māju sauca “Jaunlejas Runtes”. Pirms gadiem tas šķita pārāk garš nosaukums un pārsaucām par “Runtēm”. Taču zemnieku saim­niecība ir “Jaunlejas Runtes”,” pastāsta taureniete un atzīst, ka tagad noteikti mājvārdu nemainītu, lai būtu īsāks.

Runtes visos laikos bijusi saimnieciski spēcīga vieta, uzsver A. Zālīte. Te nav vasarnieku māju, no paaudzes paaudzē nodarbojušies ar lopkopību. “Sliktākā zeme pagastā, nav piemērota augkopībai, mālaina, kalna galā kartupeļu vagas, bet lejā — avots,” stāsta “Runtu” saimniece un piebilst, ka ciemiņi braucot vienmēr brīnās, ka jābrauc cauri mežiem, kalnā lejā, līkums seko līkumam.

“Pētīju dzimtas rakstus, vai kaimiņi nav tāli radi,  tomēr nav. Radinieki ir visur pasaulē, bet kaimiņš vienmēr būs blakus un pirmais palīdzēs. Ir teiciens, ka Dievs redz visu, bet kaimiņš vairāk. Izpalīdzam cits citam, visu varam sarunāt. Ja paši neesam mājas un kāds svešs ienāk pagalmā, kaimiņi redz, tūlīt zvana, mēs darām tāpat, nevajag novērošanas kameras,” ikdienas dzīvi laukos atklāj  A. Zālīte un pastāsta, ka arī iepriekšējās paaudzēs    ciešākas kaimiņattiecības bijušas ar “Veclejas Runtu” saimniekiem, jo viņi ir vistuvāk. Kopā tiek svinēti svētki, jubilejas. Šovasar “Runtu” saimnieki Alda un Modris savās mājās uzņēma pagasta seniorus un te tika svinēti darbaļaužu svētki.

Modris ir no kaimiņu — Bērziņu — mazciema, kuru veido četras mājas, visas Bērziņi — Kalna, Lejas, “Jaunbērziņi” un “Bērziņi”. Pagastā bieži vien rodas pārpratumi, jo “Kalna Bērziņi” atrodas lejā, bet “Lejas Bērziņi” kalnā.

“Runtes ir Runtes, nekas taču nemainīsies, ja tās tiks minētas arī adresē,” saka “Runtu” saim­niece. 

Apdraudējums rosināja meklēt risinājumus

Kad attīstītāji Cēsu novadā sāka plānot vēju parku būvniecību, iedzīvotāji stājās pretī šīm iecerēm. Tas arī sakrita ar Cēsu novada teritorijas plānojuma izstrādi.

Jābūt iedzīvotāju iniciatīvai

“Teritorijas plānojumā vēja elektrostaciju (VES) būvniecība ir pakļauta īpašiem ierobežojumiem, jo šādi objekti būtiski ietekmē ainavu, vidi un iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Valsts līmenī noteikts, ka VES aizliegts būvēt blīvi apdzīvotās teritorijās, pilsētās un ciemos, kā arī dabas aizsargājamās teritorijās. Nacionālā līmenī noteikts, ka no VES  līdz dzīvojamai un publiskai apbūvei jābūt 800 metriem,” stāsta pašvaldības Attīstības pārvaldes vadītāja Madara Jenerte un atgādina, ka vēja elektrostaciju attīstība ir iespējama tikai rūpīgi izvērtētās vietās, kur tā nav pretrunā ar vides aizsardzības, ainavas saglabāšanas un sabalansētas teritorijas attīstības mērķiem.

“Iedzīvotāji sasparojas, aktivizējas, kad ir kāds ārējs apdraudējums. VES attīstība rosināja runāt par vietu, kurā dzīvo, tās nākotni. Iedzīvotāji meklēja iespējas, kā tālāk no savām mājām novirzīt plānoto būvniecību. Tad arī sāka diskutēt par mazciemiem, par to statusu, saskatot, ka, iespējams, arī uz mazciemiem var attiecināt tos pašus noteikumus, kādus normatīvie akti izvirza VES būvniecībai saistībā ar pilsētu un ciemu,” stāsta novada domes priekšsēdētāja vietniece Inese Suija-Markova, bet M. Jenerte atgādina, ka Cēsu novadā oficiāli bija tikai trīs mazciemi — Mežmaļi Vaives pagastā, Kliģene un Bērzs Zaubes pagastā, bet Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Viet­vārdu datu bāzē novadā norādīti 252, bet Latvijā — 7950 mazciemi.

“Tas, ka mazciems minēts Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Vietvārdu datu bāzē, nenosaka tā oficiālo statusu. Tai jābūt iedzīvotāju iniciatīvai un jāsavāc dokumenti, kas apliecina, ka vieta ir vēsturiski apdzīvota, tajā dominē koncentrēta vai izklaidu apbūve, tad dome lemj par adresēm, kuras iekļauj mazciema teritorijā,” skaidro M. Jenerte un uzsver, ka mazciemam nav robežu kā ciemam, nav noteikts, cik jābūt iedzīvotājiem, kādai saimnieciskai darbībai. Pašvaldības kompetencē ir noteikt mazciemā ietilpstošās adreses, nevis mazciema robežas.

Daudz diskutēja, kādai, būvējot VES, jābūt buferjoslai ap pilsētām un ciemiem. Vien­laikus tika risināti trīs dažādi, bet savstarpēji sasaistīti jautājumi — jaunā novada teritorijas plānojuma izstrāde un apspriešana, iedzīvotāju iniciatīvas ierobežot VES būvniecību un mazciemu veidošana. Pašvaldība rīkoja aptauju un 67% respondentu atzina, ka buferjoslai ap ciemiem un pilsētām tai jābūt  vismaz 1,5–2 km, nevis 800 metriem, kā nosaka likums, 23% minēja arī 3–5 km vai vairāk nekā 10 km.  Savukārt 56% pauda pārliecību, ka arī ap mazciemiem jābūt divu kilometru ierobežojumam.

Kad teritorijas plānojuma apspriešanās izskanēja, ka VES būvniekiem varētu būt jāievēro divu kilometru buferjosla arī no mazciema, iedzīvotāji aktīvi gatavoja nepieciešamos materiālus, lai dome varētu apstiprināt jaunus mazciemus. Pirmie to izdarīja kosēnieši. M. Jenerte pastāsta, ka sākotnēji iedzīvotāji Kosas mazciemā vēlējušies iekļaut ap 200 īpašumu. Pašvaldības galvenā teritorijas plānotāja Ance Ludborža skaidro: “Jāsaprot telpiskie kritēriji, adresi nevar piešķirt mežam vai tīrumam, bet apbūvētām zemes vienībām, kuras robežojas, bet ne tālu aiz mežiem. Adreses apstiprināja 81 īpašumam.” Bet bijušas arī situācijas, ka kāds nevēlas būt mazciemā, taču viņa īpašums tajā iekļaujas, pastāsta A. Ludborža. Tā kā pašvaldībai ir tiesības piešķirt adresi, ja arī mājas īpašniekam tas nepatīk, īpašumam tiek piešķirta adrese mazciemā.

Novadā vienotas mazciemu vadlīnijas

Ar domes lēmumiem izveidoti trīs mazciemi — Kosa Skujenes pagastā un Ķēči Nītaures pagastā un Skujas Veselavas pagastā. Lēmumi pieņemti, pamatojoties uz vietējo iedzīvotāju iesniegumiem un atbilstoši Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumam. Mazciemu īpašumu adreses ir precizētas, papildinot tās ar vietvārdiem, Kosa, Ķēči un Skujas.

“Latvijā pēdējos gados paš­valdības nebija pieņēmušas šādus lēmumus. Dome, lemjot par Kosas mazciemu, radīja precedentu un pēc līdzīgas pieejas tika noteikti arī mazciemi Ķēči un Skujas. Tā kā pašvaldībā bija saņemti iedzīvotāju iesniegumi par vēl jaunu mazciemu izveidošanu, bet mazciemu noteikšanas kārtība nav regulēta normatīvajos aktos, sapratām, ka ir nepieciešami vienoti mazciemu noteikšanas kritēriji un vadlīnijas. Tad deputātiem nevarēs pārmest subjektīvo vērtējumu,” stāsta I. Suija-Markova un paskaidro, ka vadlīnijas kalpo kā metodiskais materiāls mazciemu statusa noteikšanā Cēsu novada teritorijā. Vadlīnijas tapa, pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi un praksi, un tās tiek piemērotas turpmāko mazciemu noteikšanas procesu tiesiskuma un pēctecības nodrošināšanai. “Mazciema statuss pats par sevi nerada papildu būvniecības vai saimnieciskās darbības ierobežojumus, nenosaka administratīvās robežas un nepiešķir teritorijai īpašu aizsardzības statusu,” atgādina domes priekšsēdētāja vietniece.

Augusta domes sēdē tika apstiprināts Zāģeru mazciems Amatas pagastā. “Pašvaldība saņēma iedzīvotāju iesniegumu. Tajā pamatots, ka vēsturiski Zāģeru dzirnavas bijušas teritorijas saimnieciskais centrs ap kuru izveidojusies apdzīvota vieta. Mūsdienās dzīvojamā apbūve gar pašvaldības ceļu Rencēni–Zāģeri–Dzintari ir savstarpēji funkcionāli saistīti un veido vienotu lokālu apdzīvotības struktūru,” stāsta A. Ludborža. Zāģeru mazciemā iekļautas un adreses piešķirtas septiņām apbūvētām zemes vienībām, piecām no tām mājvārdā minēts Zāģeri. Īpašniekiem adresē pirms pagasta nosaukuma tagad jānorāda vietvārds Zāģeri.

Kādi ieguvumi

“Domē arī diskutējām, kāds mazciema iedzīvotājiem ir ieguvums no statusa. Mazciemu kopienām kopīgiem mērķiem ir iespēja projektos piesaistīt finansējumu. Arī pašvaldība projektu pieteikumos, pamatojot, kāpēc jāīsteno kāda iecere, var minēt — aktīva kopiena. Šodien pat neapzināmies, kā tas nākotnē var dot kādas priekšrocības,” viedokli pauž I. Suija-Markova, bet M. Jenerte uzsver, ka kaimiņi ir aktivizējušies, paaudzes sadarbojas un tas ir svarīgi vietas noturībai un iedzīvotāju piederībai, viņi sevi identificē ar savu mazciemu.

I. Suija-Markova atzīst, ka pašvaldības speciālistiem un deputātiem diskusijas par mazciemiem bijušas interesantas, jo ar pašvaldību sazinājās cilvēki, kuri iepriekš to nebija darījuši, jo nebija vajadzības. “Tāpat nešķita svarīgi apmeklēt sapulces, bet, kad sākās VES ieceru apspriešana, šī bija tā reize, kad viņiem vietējā vara kļuva svarīga, jo tā varētu pasargāt viņu intereses. Tagad arī cerība uz mazciema statusu. Vēl svarīgi — ne vieni vien attāli kaimiņi iepazinās,” vērtē domes priekšsēdētāja vietniece, bet M. Jenerte uzsver: “Pēc teritorijas plānojuma pirmās redakcijas apspriešanas, otrajai redakcijai ir iestrādāti kopienu priekšlikumi. Pašlaik ap mazciemiem pašvaldība ir noteikusi ierobežojumus VES būvniecībai jeb tā saucamās buferzonas, bet tie nav stājušies spēkā un nav garantēts, ka stāsies. Teritorijas plānojumu saskaņo dažādas valsts institūcijas, un katra no tām izvirza savus nosacījumus. Pašvaldības uzdevums ir būt iedzīvotāju pusē.”

Kad mazciems izveidots

Kosas pagastu likvidēja 1949. gadā. Mūsdienās bijušā pagasta teritorijas lielākā daļa ir Amatas un Skujenes pagastā un neliela — Kaives pagastā. Pērn novembrī Cēsu novada dome apstiprināja lēmumu par Kosas mazciema izveidošanu Skujenes pagastā.

Ķēču pagastu arī likvidēja 1949. gadā. Tā kādreizējā teritorija mūsdienās atrodas Nītaures, Zaubes un Skujenes pagastā. Pērn decembrī novada pašvaldība apstiprināja vietējās kopienas iesniegumu par Ķēču mazciema izveidi Nītaures pagastā. Mazciemā iekļautas 24 adreses.

Kādi ieguvumi iedzīvotājiem, kā veidojas kaimiņu attiecības, kāda ieinteresētība un kādas iespējas vietējie saredz mazciemu tālākā attīstībā, “Druva” uzrunāja Kosas un Ķēču mazciemu iedzīvotājus.

Sandra Eglīte dzimusi Ķēčos, dzīvo Kosā. Viņa bija viena no tiem, kas mudināja Kosas apkārtnes iedzīvotājus apvienoties Kosas mazciemā. Tas vēsturiski un funkcionāli apdzīvotu teritoriju vienotu zem viena vietvārda. Kosas mazciems bija pirmais, kura statusu apstiprināja Cēsu novada dome.

“Esam stipra kopiena. Ikviens ir ieinteresēts, lai Kosa attīstās,” saka S. Eglīte un ar lepnumu piebilst, ka tagad adreses papildinātas ar vietvārdu Kosa.
Apkārtējie iedzīvotāji daudz diskutēja, meklēja apliecinājumus, lai pierādītu, cik viņiem ir svarīgi, lai adresē būtu minēta Kosa. “Ir gandarījums, ka guvām domes atbalstu. Tas mūs vēl vairāk vienojis,” uzsver S. Eglīte un atklāj, ka kosēnieši sarīkojuši svinības, lai šo notikumu atzīmētu.

Kosēniešiem ir sava grupa sociālajos saziņos līdzekļos, kur domapmaiņā iesaistās gan tie, kuri te dzīvo ikdienā, gan tie, kuri pavada vasaras. “Vērtējam, kā Kosa varētu attīstīties, ko varam darīt kopā, kādu devumu dot katrs,” stāsta kosēniete un atklāj, ka Skujenes iedzīvotāju padomei uzrakstīts iesniegums, lai daļu no finansējuma, par ko tā var lemt, piešķir Kosas ezera pludmales sakārtošanai. Iesniegts projekts par informācijas stenda izveidi un uzstādīšanu Kosā un norādi uz senkapiem. Nākamgad Amatas apvienības svētki notiks Skujenē, ir svarīgi pievērst uzmanību un atgādināt par Kosu, lai braucēji neizskrien cauri.

S. Eglīte uzsver, ka cilvēki aktīvi iesaistās kopēju jautājumu risināšanā. Edgars Garkājis pārstāv Kosu pagasta iedzīvotāju padomē, mazciema aktualitātēm laiku velta Ieva Siļķe, Anita Kazaka un citi. Izveidojusies sadarbība ar Kosas pareizticīgo draudzi, tas ir svarīgi vietas izpētei, jo baznīcā ir daudz vēstures materiālu.

“Kosa mūs vieno, tā ir mūsu vieta. Laukos savstarpējās attiecības ir spēcīgas un katrs īpašnieks turas pie savas zemes. Pirms gadiem, kā visur Latvijā, iedzīvotāji pārcēlās uz centriem. Tagad situācija ir pretēja. Pilsētnieki pērk īpašumus laukos, mantinieki atgriežas. Paaudzes mainās, kaimiņi veido attiecības, izpalīdz cits citam,” stāsta S. Eglīte un piebilst, ka ir tikai pašsaprotami, ka kaimiņi dalās, maina ķiplokus pret tomātiem un zirnīšus pret avenēm. Kosēnieši feisbuka lapā dalās ar skaistām fotogrāfijām, kas tapušas pašu dārzā vai apkārtnē. “Skaistais uzmundrina, dod dzīvesprieku,” bilst kosēniete un atzīst, ka pašiem par Kosu jā­stāsta, bet jābūt uzmanīgiem un pacietīgiem, jo, kamēr uz Kosu nevar atbraukt pa normālu ceļu, par tūrisma attīstību jādomā nākotnes formā.   
Kosas mazciema iedzīvotājiem izveidojusies laba sadarbība ar kaimiņiem Ķēču mazciemā. Kosēnieši varēja dot padomu, kādi dokumenti nepieciešami, lai pašvaldība apstiprinātu mazciema statusu.

“Esmu astotā paaudze, kas saistīta ar Ķēčiem, tikai tagad dzīvoju Kosā. Ķēču krogā strādāja mani vecāki. Tur tikai senos laikos bija krogs, vēlākos gados bija Ķuzes konfekšu fabrikas filiāle, pienotava, veikals, pasts, divi dzīvokļi. Tagad Andris Lūkins kroga drupas un apkārtējo teritoriju grib veidot kā kultūrvietu,” par kaimiņiem pastāsta S. Eglīte un atklāj, ka kopā ar ķēcēniešiem ir iecere vākt un apkopot Ķēču un Kosas krogu stāstus. Tas jāizdara, kamēr vēl ir, kas stāsta.
“Cilvēku pašapziņai mazciema statuss ir ļoti svarīgs. Mērķis ir arī, veidot cilvēkos atbildību. Ne tikai par savu sētu, bet plašāk, lai vietējie asociē sevi, nekautrējas par nosaukumu Ķēči. Mazciems ir emocionāls vēstījums, kas balstīts uz saimnieciskām un sadzīves vērtībām. Laikmeta grieži mudina paust viedokli skaļāk, pārstāvēt savas intereses pašvaldībā,” saka Ķēču mazciema kopienas pārstāvis Andris Lūkins.

Viņš pastāsta, ka tad, kad tika domāts par mazciema statusu, iedzīvotāji regulāri tikās, diskutēja, pauda viedokli. Ikdienas problēmas var atrisināt tāpat, nav jānāk kopā. “Cits citu pazīstam, es — savus kaimiņus četru kilometru rādiusā. Sadarbojamies ne tikai saimnieciski,” bilst A. Lūkins un dalās pārdomās, “pašvaldība pārmet, ka ne visi, kam Ķēčos ir īpašumi, te ir deklarējušies. Bet tāda ir ikdienas dzīves nepieciešamība, ziemā ar ģimeni dzīvojam pilsētā, kur tuvumā pieejami visi pašvaldības pakalpojumi. Neprasām, lai tie būtu Ķēčos, jo saprotam, ka tas nav iespējams. Vasarā dzīvojam īpašumā Ķēčos. To kopjam, maksājam nekustamā īpašuma nodokli. Katrs arī iegulda vietas attīstībā. Nav korekti teikt, ka lauki ir tukši. Žēl, ka sabiedrībā bieži vien jūtama attieksme, ka tiem, kuri dzīvo pilsētā, ciematā, paš­valdība visu nodrošina, ja dzīvo viensētā, ar visu pašam jātiek galā. Vai tas savā ziņā pašvaldībai nav izdevīgi, ka vieta ir sakopta, nav tukša un neprasa pašvaldības pakalpojumus.”
 

Ķēču kopienas vārdā A. Lū­kins iesniedza projektu pašvaldības līdzdalības budžeta finansējumam, lai labiekārtotu vēsturiskā Ķēču kroga drupu apkārtni un izveidotu publiski pieejamu atpūtas un tūrisma pieturvietu. Projekts ieguva 291 iedzīvotāja balsi. Tas ir liels atbalsts nelielajai Ķēču mazciema kopienai.

Mazciema iedzīvotājiem ir sava saziņas grupa vacapā, kur tiek risināti ikdienas jautājumi. Viena no aktualitātēm — panākt ātruma ierobežojumu, braucot cauri Ķēčiem. A. Lūkins izveidojis un uztur feisbukā lapu “Ķēču leģendas”, vietējo kultūrvēstures un stāstu projektu, kas apkopo nostāstus, traģiskus un mistiskus notikumus ap vēsturisko Ķēču muižu un tās apkārtni Nītaures pagastā. A. Lūkins pauž gandarījumu, ka ķēcēnieši un arī kaimiņi Skujenes pagastā iesaistās, dalās stāstos, tos papildina. Uzrunāts vēsturnieks Edgars Žīgurs, lai ar profesionāļa vērtējumu pārlasa. “Gribam pašvaldībai iesniegt pieteikumu finansiālam atbalstam, lai izdotu Ķēču un Kosas žurnālu. Tas būtu par mums — nedaudz vēstures, par šodienu un nākotnes vīzijām. Esam kopiena, kas vēlas par sevi stāstīt,” saka A. Lūkins un uzsver, ka laukos cilvēki ir aktīvi, notiek dažādi pasākumi, kurus rīko ne jau tikai pašvaldība. Ķēcēnietis pauž viedokli, ka kultūras dzīves notikumus nevajadzētu rīkot par pašvaldības naudu, to vērts ieguldīt praktiskām vajadzībām. Uzņēmēji ļoti veiksmīgi var nodrošināt plašu kultūras norišu piedāvājumu.

UZZIŅAI

Latvijā ir šādas apdzīvotās vietas:
pilsētas;
ciemi;
mazciemi;
viensētas.