Stipras sievietes vēsturē un kājbumba

Vecpiebalgas svētkos runā par kultūrvēsturi, bet netrūkst arī jautrības

Katrs, kurš nedēļas nogalē pabija Vecpiebalgā, nebija vīlies, jo varēja izraudzīties kādu notikumu, kas interesē visvairāk. “Vecpiebalga atver durvis” piedāvāja plašu programmu, kuru vienoja moto “Spēks un daile”.

Tradicionāli svētki sākās ar kultūrvēsturisko konferenci. Šo­va­sar tās tēma bija “Sievietes Piebalgas kultūrtelpā: personības un mantojums”. Uzrunā Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis akcentēja sievietes vietu un lomu sabiedrībā dažādos gadsimtos, bet kultūrvēsturnieks Jānis Polis atgādināja, ka, runājot par dižajiem piebaldzēniem, tiek minēti tikai vīrieši.

“.. joprojām aktuāls ir jautājums: ko nozīmē sievietes klusums vēsturē, un ko tas nozīmē mūsdienās? Joprojām vēsture jeb, spēlējoties ar angļu vārdu history, — his story, viņa, vīrieša, stāsts — ir tas, ko vislabāk pazīstam un saprotam. Kara spēks. Finanses. Teritoriju dalīšana.

Piemēram, pētot un aplūkojot Piebalgas apgaismības laikmetu 19. gadsimtā, īpaši tā otrajā pusē, es neatrodu sievietes. Taču šķiet, ka toreiz visu pasauli vadījuši vīrieši — viņi bijuši skolotāji, mācītāji, organizatori un galvenie noteicēji, bet sievietes palikušas šķietamā klusumā. Tomēr Matīss Kaudzīte, aprakstot Vecpiebalgu, kādā rindkopā raksta: “Cik ir izdevies dzirdēt priekš gadiem 50 no dažām ļoti vecām mātēm, kas grāmatniecības ziņā bija īstenas skolotājas, izmācīdamas un vezdamas mācītājiem droši priekšā ne vien savus bērnus, bet arī tāļāko paaudzi — bērnu bērnus, tad viņas zināja stāstīt ne vien par savām mātēm, bet arī vecāku mātēm, cik tās skaidri lasījušas, cik un ko zinājušas no galvas un kā skaņi dziedājušas.”

Šīs piezīmes, kā norāda Matīss Kaudzīte, aizved līdz pat 18. gadusimteņa sākumam. Šajā nelielajā citātā pēkšņi kā negaidīts dimants atklājas Piebalgas sievu spēks un daile jau vismaz divu gadsimtu garumā. Skaidri lasījušas, zinājušas no galvas un skaņi dziedājušas!” sacīja A. Egliņš-Eglītis un atgādināja, ka, iespējams, tieši sievietes savā “klusumā” ir nodrošinājušas Piebalgai tādu izaugsmi un gara mantu attīstību, kas to nostādīja līdzās tādiem apgaismības centriem kā Rīga un Tērbata.

“Pašcieņa cilvēkam ir kā augsne kokam. Ja ozolu ar visām sak­nēm izrauj no savas zemes, tas aiziet bojā. Ja mums kā tautai nav spēka jeb pašcieņas, mēs iznīkstam. Kopt un lolot sevī paš­cieņu — tas ir ļoti sarežģīts darbs apstākļos, kad kāds no ārpuses, dažkārt pat mūsu pašu bāleliņi cenšas mums ieskaidrot, cik neizdevušies un atpalicīgi esam.

“Ko tad es? Es jau neko!” — tā ir iznīcības diagnoze, kuru nevaram pieļaut. Tādēļ man vienmēr ir prieks vērot piebaldzēnu pašcieņu un pašapziņu. Spēcīga ir piebaldzēnu tauta. Un daiļa tā ir,” iedrošinot piebaldzēnus, nākotnei līdzi paņemt iepriekšējo pa­­audžu spēku un daili, sacīja A. Egliņš-Eglītis.

Dr. philol. Eva Eglāja stāstīja par sieviešu izglītības ceļu Piebalgā un skolotāju lomu. Katrai piebaldzietei savs dzīves ceļš un likteņa līkloči. Lizete Skalbe, Mudīte Austriņa, Angelika Gailīte, Marianna Bergmane un Marianna Zīle-Graubiņa, Elza Usenko-Kaudzīte, Ede Apkalne… Viņu vārdi un devums sabiedrībai ierakstīts vēsturē. Klausoties muzejnieku pētījumos,  atklājas Piebalga un tās sieviešu dzīves gudrība un alkas apliecināt un pierādīt sevi. Un līdztekus tam piebaldzēnu izpratne par izglītību, jo tā dzīvei paver ceļus.

“Vai 21. gadsimta sievietei joprojām jābūt daiļi klusai? Manuprāt, nē! Šodienas sievietei ir jābūt daiļi spēcīgai — ar paš­apziņu, idejām un drosmi pilntiesīgi darboties zinātnē, uzņēmējdarbībā, būvinženierijā un arī politikā. Arī mūsdienās vēlētāji sievietes ne vienmēr vērtē vienlīdzīgi ar vīriešiem, bet politikā viņu izskats nereti tiek vērtēts daudz kritiskāk nekā profesionālās spējas,” bilda A. Egliņš-Eglītis.

Vecpiebalgas muižas zālē Inešos klausītāju bija vairāki desmiti. “Vērtīga konference,” atzina Marta Pundure-Logina un “Druvai” pastāstīja, ka pati ir vecpiebaldziete, bakalaura darbā salīdzinājusi Piebalgas un Kārļa Skalbes atainojumu Svena Kuzmina romānā “Skaistums un nemiers” un Ingunas Baueres darbā “Lizete, dzejniekam lemtā”, analizējot reģiona kultūrvēsturisko vidi un rakstnieka biogrāfiju no 1895. līdz 1945. gadam. “Uzzināju daudz interesanta, arī faktus. Ne par visām piebaldzietēm zināju,” teica vecpiebaldziete.

Pēc konferences gandarīta bija Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule: “Prieks, ka bija tik daudz interesentu, ka mūsu izraudzītā tēma ir aktuāla, ka ne tikai piebaldzēni vēlas vairāk uzzināt par savu Piebalgu un tās cilvēkiem.”

Vecpiebalgas vidusskolas pagalmā tika atklāta izstāde “Skolas Vecpiebalgā”. “Tas ir stāsts par ēkām, kurās kādreiz bijušas skolas,” saka mācību iestādes direktore Ilona Strelkova un piebilst, ka daudzi zina, ka šovasar salidojumā izglītībai Vecpiebalgā tiks svinēti 330 gadi. Turpinot pētījumus, novadpētnieks Jānis Polis atklājis, ka patiesībā jāatzīmē 336 gadi. “Tos arī svinēsim,” bilst direktore.

Liela interese ne tikai piebaldzēniem bija par kājbumbas dueli starp Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. “Cilvēka dzīvē svarīga ir arī fiziskā kultūra, ne tikai garīgā. Un kur gan slātaviešiem un čangaliešiem vēl labāk satikties, ja ne sporta laukumā, kam ir mērnieka iemērītas robežas,” stāsta sporta un veselības veicināšanas pasākumu organizators Mārcis Ločmelis.

Kājbumbas duelī piedalījās desmit komandas — abu pagastu uzņēmēji, pārvalžu darbinieki, puikas, meitenes — cita pret citu. Ap 90 futbolistu izgāja laukumā. Duelim nopietni bija gatavojušies arī līdzjutēji, ne tikai trenējuši balsis, arī sagatavojuši asprātīgus plakātus. Spēļu gaitu komentēja balsu atdarinātājs Ernests Cimanskis, kurš todien sevi sauca par Anatoliju Kreipānu junioru.

Nezinot, kā kuram pagastam veiksies, pirms dueļa M. Ločmelis Jaunpiebalgas apvienības pārvaldes vadītājai Dacei Bišerei-Valdemierei uzdāvināja kausu kā draudzības simbolu, atgādinot, ka jaunpiebaldzēni vienmēr ir gaidīti Vecpiebalgā. Jaunpiebalgas kājbolisti pārliecinoši uzvarēja kaimiņus. 

“Gribējās piecelt un atvilināt uz sporta laukumu tos, kuri ikdienā to neapmeklē. Ir jākliedē mīts, ka sporta pasākumi ir sportistiem. Šoreiz mērķis tika sasniegts, iesaistījās daudzas meitenes, sievietes un jutās ļoti labi. Ir jānojauc robeža, jo uz laukuma katram ir vieta, aktīvs dzīves­veids ir pieejams ikvienam. Abās Piebalgās sporta zāles, Vecpiebalgā jauns stadions — tas jāizmanto,” saka M. Ločmelis un piebilst, ka Jaunpiebalgā būs jau tradicionālais Ķenča kauss volejbolā, bet kājbola duelis varētu kļūt par tradīciju.

“Ir gandarījums par svētkiem,” saka Vecpiebalgas Kultūras nama vadītāja Zigrīda Ruicēna un uzsver, lai gan netālā apkārtnē notika dažādi pasākumi, daudzi mēroja ceļu uz Vecpiebalgu. Piektdienā uz Mazajām Kalniņa dienām pabija ap pustūkstotis apmeklētāju, Alauksta estrāde bija skatītāju pilna, tirgotāji par pircēju trūkumu sūdzēties nevarēja.

“Svētkus rīkojam sev, prieks, protams, ka sabrauc ciemiņi,” teic Z. Ruicēna.