Zigrīda Apala | 1936-2026
Pirmdiena, 20.07., atnāca ar sēru ziņu, mūžībā devusies arheoloģe Zigrīda Apala. Oktobrī viņa ļoti gribēja svinēt 90. jubileju.
Lielāko daļu sava mūža viņa veltījusi arheoloģijai, vadot arheoloģiskos izrakumus Cēsīs un daudzviet novadā. Kopā ar dzīvesbiedru Jāni Apalu pētījusi un izzinājusi Latvijas senvēstures liecības.
No 1974. gada viņa vadīja arheoloģiskos izrakumus Cēsu pilī, veltot tiem vairāk nekā 30 vasaras. Vairāk nekā 10 000 atrasto senlietu atklāj dzīvi Cēsu pilī dažādos laikos un ir nozīmīgas tās tālākai saglabāšanai, pētniecībai un attīstībai. Par ieguldījumu Livonijas ordeņa Cēsu pils arheoloģiskajā izpētē Z. Apalai 2005. gadā piešķirta Kultūras mantojuma Gada balva, kā arī tituls “Cēsniece 2005”. Z. Apala pētījusi Cēsu senpilsētu, izrakumos Līvu un Rožu laukumā, Riekstu kalnā un citviet, atklājot gadsimtu liecības. Viņa vadījusi izrakumus Leimaņu Augstajos kapos, Baukalna kapsētā, Drabešu Uplantu un Liepiņu, kā arī Ģūģeru kapulaukā un Āraišu viduslaiku pilī.
Z. Apala ir publicējusi ap 200 zinātnisko un populārzinātnisko rakstu Latvijas un ārvalstu izdevumos. Publikācijās analizēti unikāli, citos pieminekļos reti sastopami vai pat nebijuši atradumi. Viņa iekārtojusi vairākas arheoloģiskā materiāla izstādes gan Cēsu izstāžu namā, gan Nirnbergā, gan arī Stokholmā). 2006. gadā Z.Apalai piešķīra Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora zinātnisko grādu (Dr. Hist. h.c.) un Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju kultūras mantojuma nozarē. 2011. gadā arheoloģe saņēma akadēmiķa Andra Caunes sastādīto rakstu krājumu “Regina in castro Wenda: veltījums Cēsu ordeņpils pētniecei Dr. Hist. h.c. Zigrīdai Apalai 75 gadu dzīves jubilejā”. Tas ir pagodinājums, kādu izpelnās tikai ievērojamākie vēsturnieki. Nozīmīgāko sava darba novērtējumu Zigrīda Apala saņēma 2012. gadā — par nopelniem Latvijas labā viņa tika iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
Būtiska vieta viņas dzīvē un darbā bija Āraišiem. Zigrīda vienmēr kā uzticams domubiedrs un atbalsts Āraišu ezerpils izrakumos, ezerpils rekonstrukcijā, arheoloģiskā muzejparka izveidē un uzturēšanā bija līdzās dzīvesbiedram, arheologam Jānim Apalam. Vēlākos gados viņai bija svarīgi saglabāt šīs vietas sākotnējo ieceri un nozīmi.
Zigrīdas Apalas vārds ierakstīts arī laikabiedru atmiņās.
“Ar staltu stāju, eleganta, vienmēr ar smaidu, dāma — tāda bija Zigrīda,” stāsta ilggadējā Cēsu muzeja vadītāja, vēsturniece Dace Tabūne. Pēdējoreiz viņa ar Zigrīdu tikās 19. jūnijā. “Zigrīda bija mundra, runājām par to, kas vēl jāizdara, ko viņa var dot grāmatai par Cēsu muzeja vēsturi. Pieņemot Cēsu muzeja krājumā Jāņa Apala arhīvu, daudz runājām ne tikai par viņas dzīvi. Viņā bija atbildības sajūta, ka ir daļa no tā, kas notiek visapkārt. Viņa vienmēr runāja, kas jāizdara. Zigrīda bija neatkārtojama mājasmāte. Viņai patika dziedāt, dziedot viņa uzplauka, kļuva par mazas vai lielas sabiedrības dvēseli,” atmiņās kavējas D. Tabūne un uzsver, “bez Zigrīdas mana dzīve būtu neinteresantāka un nabagāka. Līdz ar viņas aiziešanu arī manā dzīvē kaut kas noslēdzas.”
Arheoloģe Laura Lēģere ar Z. Apalu satikās Cēsu pils izrakumos, bet vēlāk, strādājot Āraišu ezerpilī, pieredzējusī arheoloģe ar savu padomu bija līdzās. “Ar laipno stingrību Zigrīda atgādināja manu vecmāmiņu. Gan atjaunojot mājiņas, gan veidojot jauno ekspozīciju viņa stāstīja, kā būtu gribējis Jānis, ieteica, kā darīt. Ikviens padoms bija pārdomāts, jo viņa atrada laiku, lai kaut visniecīgākajā jautājumā iedziļinātos,” stāsta L. Lēģere. Pēdējoreiz viņa ar Zigrīdu sazvanījās un pārrunāja Āraišu ezerpils ekspozīcijai veltīto grāmatu. Viņai bija savs viedoklis.
“Apbrīnojams dzīvotspars, enerģija, vienmēr noskaņota pozitīvi, neatceros, ka viņa nebūtu gatava kaut ko darīt,” saka arheoloģe un uzsver, “aiziet leģenda. Tik pierasts, ka ir, kam pajautāt… Katrs, kurš saistīts ar arheoloģiju, arī neprofesionālis, viņu zināja, tik daudzi pazina.”
Rotkalis Daumants Kalniņš uzsver, ka eksperimentālās arheoloģijas darbnīca “
Seno rotu kalve” tapusi ar Zigrīdas un Jāņa Apalu atbalstu. ““Seno rotu kalvei” blakus bija Cēsu arheologu darba vieta, bijām ne tikai domubiedri, arī kaimiņi. Zigrīda prata padot āķi un rosināja pašam noķert atbildi, nevis pateica, kā darīt. Pusgatavus darbus viņai nedrīkstēja rādīt, patika lietas, kas ir kārtīgi nostrādātas,” atmiņās kavējas rotkalis.
Izrakumos Ģūģeru kapulaukā tika atrasts sudraba gredzentiņš. Zigrīda palūdza Daumantam izgatavot kopiju. Rotkaļa jubilejā viņa teica: “Es rotas nenēsāju, tikai šo, vienīgi Ģūģeros atrastā kopiju.” Ik pa laikam sazvanījāmies, lai kaut ko labu viens otram pateiktu, jo atmiņu ir daudz. Pirms kāda laika gredzentiņam bija kāds sīkums atlūzis. Vairākkārt runājam, ka satiksimies, pielabošu… Nesatikāmies,” atmiņās kavējas D. Kalniņš un uzsver, “Zigrīda bija personība un savējā.”
Leģendas darba mūža mirkļi gadu desmitu gaitā aprakstīti arī “Druvā”. Tie glabāsies kā vēstures lappuses par Zigrīdu Apalu, kura aizrautīgi darīja savu darbu, kurai tuvas bija Cēsis, Āraiši un mūspuses cilvēki.
Komentāri