Straupe savij vēsturi un šodienu

Straupieši savai mazākajai Hanzas pilsētai pasaulē sarīkoja cienīgu 820 gadu jubileju. Satikās pagasta vēsture un šodiena, paaudzes, tie, kam Straupe ir dzimtā vieta un kuri to sauc par savu.

Straupes kultūras dzīvē visos laikos nozīmīga bijusi kora dziedāšana. Straupieši piedalījās Pirmajos dziedāšanas svētkos un dzied aizvien, tāpēc likumsakarīgi jubilejas atklāšana bija uzticēta tieši korim. Pils lielajā zālē kopā ar draugiem no Mazsalacas izskanēja dažādu laiku kora dziesmas.

Jubilejas pirmā diena Lielstraupes pilī ikvienu aicināja uz sarunām, izstādēm, koncertiem, stāstiem . “Tā jau tikai šķiet, ka Straupē nekas nenotiek, tā mainās, un to pamanām tikai pēc laika,” saka Elita Martinsone. Viņa izvadā pa izstādi ““Purva bridējs” un dzīve muižā”. To sarūpējusi senas straupiešu dzimtas pārstāve Ivita Bidere un fotomākslinieks Juris Kmins. Var apskatīt fotogrāfijas ar filmas kadriem un izlasīt, kas muižas ikdienā bija filmas varoņi, kāda bija viņu vieta saimnieciskajā dzīvē.  I. Bidere sagatavojusi skaidrojumus, un tie bez romantikas daudz atklāj.

“Arī daudzi straupieši nezina,  ka kroga kadrā Edgars lec pa Kalna kroga logu, auļo pa Straupi,” bilst E. Martin­sone un pastāsta, ka tieši pirms 60 gadiem, kad uzņēma filmu, tika būvēta šoseja, nojauca Lejas krogu, tai vietai tagad brauc pāri.  Nav tā laika fotogrāfiju, ir tikai dažas, kas pirms filmas uzņemšanas fotografētas no torņa. Saglabājušies nostāsti, ka režisors Leonīds Leimanis iekavējis filmēšanu. Ceļiniekiem ceļš jābūvē, bet nācās gaidīt, kamēr pabeidz filmēt paredzēto.

“Esmu dzirdējusi, ka ir cilvēki, kuriem pat šķiet, ka Rūdolfs Blaumanis, rakstot “Purva bridēju”, domājis par Lielstraupes pili. Tā nu gan noteikti nav. Tāpat var spekulēt par Edgaru un filmēšanu pilī, kas bija narkoloģiskā slimnīca,” atklāj E. Martinsone.

Ar interesi ne viens vien noskatījās “Purva bridēju”, tiesa, šoreiz ar skatu no Straupes puses. Izstāde aizvien ir apskatāma pilī.

Visu vasaru te ir novadnieka Olriha Krūmiņa gleznu izstāde. Tās kurators Kristaps Oter­sons rosināja mākslas zinātnieku Aivaru Leiti pastāstīt par Straupes puses māksliniekiem, naivistiem. Un viņu bijis un ir daudz, katrs atstājis savas personības nospiedumu un aizrautīgu dzīvesstāstu. Arī bijušais Straupes pamatskolas skolotājs Leons Staris. Pēc sarunas par naivismu ikviens interesents kopā ar mākslinieci Ievu Lapiņu–Strazdīti varēja pamēģināt uzgleznot to, kas iekritis acīs turpat pils pagalmā un parkā.

Ikviens bija aicināts Strau­pei jubilejā dāvināt liliju. Šis cēlais zieds redzams ģerbonī. “Vakarā lilijas nācās iznest no pils, to bija tik daudz, ka smarža jau traucēja apmeklētājus,” ar smaidu un pateicīga par atsaucību saka pils pārvaldniece Rudīte Vasile un pastāsta, ka īpašu dāvanu pils saņēmusi no Brigitas Puriņas. “Liliju skaistā kastītē. Tā ir brīvvalsts pirmajās desmitgadēs ar lilijām izšūta sedziņa,” atklāj R. Vasile un atgādina, ka sestdien pārbūvētajā estrādē jubilejas noslēguma koncertā lilijas smaržoja visu priekam.

Pils pagalms atdzīvojās Zigfrīda Muktupāvela un apvienības “Tepat” koncertā, un sestdien ar uzkrāto enerģiju varēja piedzīvot citus jubilejas notikums. Skrējiens pa Straupi pulcēja vairāk nekā 150 dažādu paaudžu aktīvo cilvēku. Bērniem un jauniešiem bija sarūpētas dažādas nodarbes, kuras tā aizrāva, ka aizmirsās mammas apsolītais saldējums.

Amatiermākslas deju kolektīvu koncertā “Paaudžu solis. Straupei — 820” dejoja visu paaudžu kolektīvi. Straupieši bija sagādājuši arī īpašu dāvanu — Elita Reinharde uzrakstīja dzejoli “Straupei”, Mārtiņš Kanters mūziku, bet vidējās paaudzes deju kolektīva “Straupe” vadītāja Rudīte Jurciņa radīja deju, kuru izpildīja visi kolektīvi. “Arī turpmāk svētku programmās noteikti būs šī deja un iesaistīsies arī koris,” pastāsta Pārgaujas Kultūras centra vadītāja Solveiga Lobuzova un pauž gandarījumu, ka estrādes laukums tagad ir tik liels, ka var dejot vairāki kolektīvi, bet ballē ir krietni vairāk vietas, lai izdejotos. Deju koncertu kuplināja arī senioru dejotāji no Cēsīm un Izvaltas.

Gatavojoties jubilejai, novadnieki izraudzījās tās vēstnešus, darbīgus straupiešus, kuri aktīvi iesaistās pagasta dzīvē, aizrauj citus. Daigu Kreituzi, Sigitu Tuču, Līgu Kārkliņu, Elitu un Jāni Reinhardus, Gustavu Bērziņu, Jāni Šulcu un Martu Meldru Martinsoni sveica Cēsu novada domes vadītāji — Jānis Rozenbergs, Inese Suija–Markova un izpilddirektore Līga Medne.

Svētku sestdiena noslēdzās ar zaļumballi.

Svētdienas dievkalpojumā Straupes baznīcā ev. lut. baznīcas arhibīskaps Rinalds Grants sveica straupiešus, uzsverot, ka, draudzes cilvēki visos laikos pratuši parādīt to labo, kas viņos ir, un palīdzēt, atbalstīt cits citu. Straupes 820. jubilejas svinības izskanēja ar Vidzemes kamerorķestra koncertu dievnamā.

“Domājot par Straupes jubileju, bija svarīgi, lai katrs svētku norisēs atrod kaut ko tieši sev. Dzirdētas labas atsauksmes,” vērtē S. Lobuzova un uzsver, ka svētku rīkošanā iesaistījās ļoti daudzi, katrs dodot savu artavu. Sadarbība ar novada kultūras un Lielstraupes pils darbiniekiem, draudzi, nevalstiskajām organizācijām, brīvprātīgo atbalsts veidoja svētkus, kas paliks atmiņā. S. Lobuzova piebilst, ka pēdējos trijos gados Straupes jubileja bija Pārgaujā apmeklētākais kultūras notikums. Sarunā gan vairāki straupieši “Druvai” atzina, lai arī jau ilgus gadus lauzta tradīcija un svētki Straupē vairs nenotiek sestdienā pirms kapu svētkiem, tomēr ir ne mazums cilvēku, kuri dzīvo citur, un divreiz uz Straupi nebrauks.

“Bet Straupes jubilejas gads taču turpinās! Aizrautīgā adītāja Māra Prindule ir atradusi Straupes cimdu rakstus. Rudenī adīsim cimdus. Bet  31. decembrī iesim pārgājienā,” atklāj S. Lobuzova.

KĀDA BŪS STRAUPE PĒC 100 GADIEM?

Elita Martinsone:   
– Draudzīga, radoša, izpalīdzīga, saimnieciska kopiena. Te dzīvos tie, kam rūp šī vieta. Un tā ir arī tagad, apvaicājot jaunienācējus, viņi tādi ir, iesaistās kopienas dzīvē. Sliktā komentētāju nebūs, te dzīvos darītāji, jo Straupe ir vieta, kur darīt.

Daiga Kreituze:
– Ceru, ka Straupe nebūs aizgājusi nākotnē, neprotot saglabāt seno. Protams,  tā būs savam laikam mūsdienīga, jo katrai paaudzei un laikam ir kas savs. Pieņemt pārmaiņas ir grūti, bet ne neiespējami. Straupieši to prot.
Madara Beņķe: – Straupe būs vienota kopiena, kurai rūp kopā būšana un darīšana.    Mēs kaut kur aizdodamies pasaulē, bet atgriežamies. Mani te tur ģimene, un Straupē jūtos labi, te visu laiku kaut kas notiek. Un tā būs arī pēc simts gadiem.

Elva Pužule:
–  Abas pilis stāvēs savās vietās. Straupieši pratīs izmantot to potenciālu, kas ir šai vietai. Te dzīvos darītāji un gudri domātāji.