Sveša vara nesalauza. To pieminam un atceramies

14.jūnijā Latvijas karogi sēroja, pieminot dienu pirms 85 gadiem un atgādinot, ko spēj izdarīt totalitāra vara. No savas zemes, savām mājām svešumā tika izvesti 15 443 cilvēki. 15 procenti no visiem bija bērni vecumā līdz desmit gadiem.

Jaunpiebalgā pie akmens represēto piemiņai sazaļojušas pavasarī stādītās nokarenās ābelītes. Apklusuši vilcienu klaudzieni bijušajā Piebalgas stacijā, jaunpiebaldzēni noliek ziedus, aizdedzina svecītes, atceroties savas un kaimiņu dzimtas. Piemin tos, kurus aizveda svešumā, kuri neatgriezās, kuru bērnība pagāja Sibīrijā, atceras savējos un kaimiņus. Novadpētniece Vēsma Johansone pastāstīja par stipro Cīpuru dzimtu. Miķelis Majors atklāja, ka tikai nesen atradis vectēva Sibīrijas pierakstus, kuros ir lappuses, ko nevar izlasīt līdz galam. Jānis Māje­nieks dalījās pārdomās par traģiskajiem notikumiem pirms 85 gadiem un trauslo šodienu, mudinot ikvienu neaizmirst vēsturi, būt modriem. Dace Bišere -Valdemiere par represijām runāja ar savas dzimtas stāstiem, kurus nedrīkst nenovērtēt šodien.

Jaunraunas pagasta  Komu­nistiskā genocīda upuru piemiņas vietā “Baižēnos” atceres brīdis bija jo svinīgs. Piemiņas vietā veikti labiekārtošanas darbi – iekšpus mūriem noņemta augsnes kārta, uzbērta grants un Jaunraunas ceļu kartes formā izveidotas akmeņu takas, kurām abās pusēs salikti laukakmeņi. Tajos iegravēti    māju nosaukumi, no kurām jaunraunieši mēroja ceļu uz tālo Sibīriju.    Mūrētie stabiņi iekonservēti, tiem uzlikti    jumtiņi.

Jaunraunietis Viesturs Mūr­manis atgādināja, ka ne no viena Priekuļu apkārtnes pagasta nav tik daudz represēto kā no Jaunraunas. Šai vietai jābūt atgādinājumam par to, ko spēj sveša vara, un jāatceras, ka arī šodien mums kaimiņš ir tas pats. Viņš arī pauda gandarījumu, ka “Baižēnu”    piemiņas vieta ir lab­iekārtota. Māris Niklass dalījās savas dzimtas stāstā, bet priekulietis Māris Brasliņš teica: “Mēs ne tikai pieminam aizvestos un izsūtītos. Mēs godinām arī viņu spēku, izturību un ticību. Ne­raugoties uz ciešanām, viņi saglabāja savu valodu, kultūru un mīlestību pret Latviju. Viņu gara spēks palīdzēja izdzīvot un vēlāk atgriezties dzimtenē. Dzī­vojot brīvā un neatkarīgā Lat­vijā, mēs arvien skaidrāk apzināmies, cik dārga ir brīvība. Tā nav pašsaprotama. Tā prasa atbildību, vienotību un gatavību sargāt savu valsti, savu tautu un demokrātiskās vērtības.”     Mā­cī­tājs Artis Eglītis iesvētīja lab­iekārtoto piemiņas vietu. Sa­nākušie izdziedāja daudziem pazīstamās dziesmas par Latviju, savas dzimtās vietas mīlestību. Kopdziedāšanā muzicēja Indra Kumsāre.
Stalbē piemiņas akmens glabā to vārdus un dzīvesstāstus, kuru ceļš svešumā sākās dzimtajās mājās Stalbes, Straupes un Raiskuma pagastā. Straupietis Imants Kalniņš atzina, ka piemiņas pasākumi ir nākamajām paaudzēm, lai neaizmirst vēsturi. “Paaudze aiziet. 25.martā mēs te bijām astoņi represētie,” bilda I. Kalniņš un vērtēja, ka jaunajai paaudzei ir      robs zināšanās un dzimtu vēsturē, jo padomju gados par represijām runāja retais, vecāki baidījās stāstīt par izsūtījumu, par neatkarīgu Latviju. “Pārrāvums 50 gadi atstājis pēdas. Mani mazbērni zina, bet jaunā paaudze dzīvos citos apstākļos,” “Druvai” atklāja I. Kalniņš, bet Indra Rubīna atzina, ka arī vecvecāki cietuši represijās, bet, kā par tām skaidrot bērniem, lai viņi saprastu, jo tas, kas notika, nav ar prātu aptverams. “Jaunā paaudze ir augusi citā sabiedrībā, citos apstākļos,” atgādināja I. Rubīna.

I. Kalniņš uzsvēra, ka par izvešanām, ceļā piedzīvoto šodien vēsta atmiņas. Sibīrijā dzimušajiem ir savi stāsti, jo bērnībā grūtumu nejūt, nezina, ko pārdzīvo vecāki, kādai ellei iet cauri, lai bērni izdzīvotu.

Arī Jaunpiebalgas kultūras centra vadītāja Egita Zariņa atzīst, ka 14. jūnija piemiņas pasākums nepulcē daudzus. 25. martā piedalās skolēni. “Tie, kuri atnāk, viņiem ir svarīgi būt pie dzelzceļa stacijas, nolikt ziedus vai svecīti pie piemiņas akmens. Sanākot kopā, kļūstam stiprāki, mūs vieno cieņa pret iepriekšējām paaudzēm un mīlestība pret savu zemi un valsti. Piemiņas pasākumi paver vēstures lappusi un atplēš sāpes, kuras aizvien ir dzīvas paaudzēs. Tās atgādina, ka arī mums jābūt stipriem un modriem. Te ir vēl viens spēka avots,” pārdomās dalās E. Zariņa.

Piemiņas pasākums notika arī Cēsīs dzelzceļa malā pie piemiņas akmens 1941.gadā izvestajiem.