Nemaz ne tik sen un izaugusi jauna paaudze

Raunas bibliotēkā apskatāma izstāde “Rauna. 90tie. Tur mēs tikāmies.” “Izstāde ir par Raunas kafejnīcām, krogiem, klubiem un citām satikšanās vietām pagājušā gadsimta 90. gados un 2000. gadu sākumā.

Par vietām, kur cilvēki ne tikai ēda, dzēra, bet arī svinēja, veidoja draudzības, attiecības un sava laika sajūtu. Par brīvības laiku, pārmaiņām un atmiņām, kas daudziem joprojām ir ļoti dzīvas. Tā ir par laiku, kas kādam nešķiet vēsture, bet ir jauna paaudze, kura to nav piedzīvojusi. Tā ir Raunas vēsture, ja nesaglabāsim, daudz pazudīs. Izstādes nebūtu, ja raunēnieši nedalītos ar atmiņām, tā laika fotogrāfijām, priekšmetiem,” saka Raunas Kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Ieva Plētiena un atgādina, ka līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijā ienāca kapitālisms, jauni uzņēmējdarbības veidi, kas bija jāapgūst, tāpat jāizprot biznesa pamati.

Šodien var vien brīnīties, cik daudz kafejnīcu vienā laikā darbojās Raunā. I. Plētiena savākusi to īpašnieku, darbinieku stāstus, arī priekšmetus un fotogrāfijas.

Pirmā privātā kafejnīca Raunā bija “Smaids”. 1991. gadā tā bija viens no pirmajiem reģistrētajiem uzņēmumiem pagastā. Kafejnīca bija ierīkota tagadējās bibliotēkas verandā, kuru, atjaunojot ēku, nojauca. “Smaids” bija pirmais diennakts bārs, kāda vēl nebija ne Cēsīs, ne Valmierā, un visi brauca uz Raunu. Īpašnieks Uģis Buls atceras, ka vismaz trīs reizes tika saukts uz pagasta padomes sēdēm, ka “Smaids” jāslēdz, jo par to ir daudz sūdzību. Raunas centrā skaļi skanēja mūzika, braukāja mašīnas, bija cilvēku kņada. “Vienmēr gāju uz sēdēm ar točku (nelegēlo alkohola tirdz­niecības vietu) sarakstu, kurās tirgoja spirtu. Teicu, kad tiksiet ar tām galā, nāciet pie manis, jo es valstij maksāju nodokļus. Tajā laikā Raunā bija ap 20 točku,” atmiņās dalījies raunēnietis.

No ārzemēm ienāca gan jauni pārtikas produkti, gan tradīcijas, kas, kā jau jaunums un no brīvās pasaules tika uzņemts atvērtu sirdi, bet ne jau uzreiz, konservatīvisms kā uz mājienu nekur nepazuda.

U. Buls stāstījis, kā nopirkuši saldējumu, ielikuši saldētavā, vēlāk ēduši, bet bijis tāds dīvains, izrādījās, tas ir jogurts. Īpašnieks arī iepirka meža ogas, bija izveidojusies sadarbība ar somiem, kuri atsūtīja kravu ar jogurtiem. Cilvēkiem tas bija jāiepazīst, kamēr iegaršojās.

“Drīz vien daudzi saprata, kur nāk nauda, ka pieprasīti agrāk nebaudīti dzērieni, ka cilvēki grib nākt kopā, priecāties, neskaitot stundas. Uzņēmīgi raunēnieši vēra vaļā savas kafejnīcas un veikalus,” stāsta vēsturniece. Tā sauktajā gludekļa mājā tika ierīkots veikals “Enrike”, kur televizorā varēja spēlēt videospēles. Īpašnieki mainījās, tad bija bārs “Nike”, pēc tam “Vikings”.

Raunas vecajās dzirnavās bija “Maiss”. Īpašnieks no kolhoza nopirka džuta auduma baķus un apvilka sienas. Tā arī radās nosaukums. Pie sienas bija uzraksts – “Neraudi, ja dzīvē tu kulies kā pa maisu, vēl jau tā nav izgudrots, lai lidotu pa gaisu”. Īpašnieki mainījās, bet uzraksts palika, tagad tas nodots kā vēsturiska liecība.

“Radiators” bija leģendāra vieta jauniešiem. Jaucot nost sienas vecajai frizētavai, lai apvienotu telpas, pie sienas bija liels radiators, kuru nevarēja ne noņemt, ne noslēpt. Tā nu tas palika virs mazās skatuvītes un deva ideju nosaukumam. Klubā rīkoja koncertus, viesojušās arī suitu sievas, Dzintars Brišs bija dīdžejs. Raunēnieši atceras, ka “Radiators” bija izsludinājis loteriju, kurā varēja laimēt auto. Kas bija jādara, lai piedalītos, atmiņas dažādas. Izloze bija paredzēta 2000.gada 1.janvārī, bet klubs bankrotēja. Toties fotogrāfija ar ierāmētu neizlozētā auto atslēgu palikusi.

Kafejnīcas “Divi” mājvietā tagad ir “Leilas gardumi”. Bijušie īpašnieki nodevuši ne tikai stāstus par saimniekošanu 90.gados, bet arī no radiem Amerikā saņemto portatīvo datoru un mobilo telefonu, ēdienkartes.

“Laura” bija iekārtota bijušajā ēdnīcā, kur tagad “Elvi” veikals. Lai piesaistītu jauniešus, bija spēļu automāti, rīkoja diskotēkas. Kafejnīca “Staburags” darbību sāka vagoniņā, to raunēnieši iesauca  par “Luga­žiem”. Ikdienas sarunās bija saprotams, ja kāds atbildēja, ka dodas uz Lugažiem. Tā bija vīru iecienīta vieta ar sātīgu virtuvi. Ēdienkartē bija arī zirņi ar speķi, bet vispieprasītākā bija Birutas ceptā siļķu fileja. Kā citi cep gaļu, tā viņa siļķes fileju. Pie alus tā labi iederējās. Vēlāk kafejnīcai tika uzcelta guļbūves ēka. Netālu no Staburaga ­īpašniekam bija arī mazs tirdz­niecības namiņš, kas darbojās vasarās.

Neilgu laiku tagadējā skolas ēdnīcā darbojās kafejnīca “Pils­kalns”. Cimzā bija “Kamene”, kā saka raunēnieši – solīda vieta, kur rīkot viesības.   

Dace Plūme strādāja “Pa­pardē”. Apskatot izstādē tā laika liecības, viņa ar smaidu atzīst: “Gāja jautri. Kafejnīcas pagastā tolaik bija retās darbavietas, iztikšanai nopelnīt varēja.” Viņa pastāsta, ka darba laiks bija līdz pēdējam apmeklētājam, dažreiz tas bija līdz sešiem rītā.    Pati gatavoja ēdienu, apkalpoja pie letes. “Vieta bija maza, pāris galdiņu. Gatavoju rasolu, karbonādes, kotletes ar kartupeļiem un mērci. Tad modē nāca karstie salāti. Pieprasīti bija kokteiļi, “Amaretto” liķieris. Kompā­nijas nāca, cilvēkiem patika būt kopā. Bija jaunieši, vīri gados, bagātāki un tādi, kuri skaitīja santīmus. Bija reizes, kad kompānijas saķērās, tad bija jāmāk samierināt,” pastāsta raunēniete. Dacei labā atmiņā vāciešu ciemošanās Raunā. “Ien­āca paēst, pasūtīja divas porcijas ar ceptiem sīpoliem un kotletēm. Cik nu bija sīpolu, visus notīrīju, noraudājusies pasniedzu. Ļoti garšoja, labi, ka neprasīja vēl, jo vairāk sīpolu nebija,” atceras kafejnīcas darbiniece.

Ēdienkartēs ienāca aizvien jauni ēdieni, kafejnīcās pieprasīta bija franču karbonāde, bet džins ar toniku – iecienītākais dzēriens.

Sabiedrība un tās vajadzības mainījās, daudzas kafejnīcas spēja pastāvēt vien neilgu laiku. 2004.gadā tika atvērta “Sate­k­le”, jau ar citu piedāvājumu un jaunā gadsimta stāstu.

Stāstot par kafejnīcām Raunā, nevar nepieminēt “Fēliksu”. Tas darbojās mazliet aiz pagasta robežas, Veselavas pusē, Vid­zemes šosejas malā. Raunēniešu vidū 90.gados bija iecienīts, jo pa grants ceļiem tumsiņā varēja ērti aizbraukt. I. Plētiena pierakstījusi atmiņu stāstu, kas labi raksturo 90.gadu uzņēmējdarbības vidi. “Nakts maiņa. Darbiņi padarīti, apmeklētāji pieklusuši, darbinieki kur kurš snaužam. Veras durvis, un ienāk četri vīri melnos mēteļos. Domāju, pircēji, bet maniere, kā viņi ienāca… Kolēģis palika bez valodas. Paskatījos pa logu, tur mašīnā sēdēja cilvēks maskā kā no grupas “Reigani”, bet nesapratu, ka tā maska, domāju, vai ir dzīvs, vai nav noslepkavots, jo ienācējiem līdzi bija šaujamais. Tad atnāca kafejnīcas saimnieki, visi aizgāja aprunāties, ciemiņi drīz mierīgi aizgāja. Otrā dienā jau citā apģērbā bija klāt. Viņi bija jābaro, jādzirda bez maksas. Kad bija iesiluši, izturējās kā tādi visvarenie, grūstījās arī savā starpā. Viņi nebija vietējie, bet brauca paņemt savas nodevas kā jau reketieri,” pierakstīts atmiņās. “ Šodien daudz no tā, kā bija toreiz, nav iedomājams. Tā bija pārmaiņu laika vide, kurā bija gan labais, gan daudz kas šodien nepieņemams, “ saka I. Plētiena.