Žurnālists Tālis Eipurs labprāt atpūšas dabā

Latvijas Radio žurnālists Tālis Eipurs skolas gaitas uzsāka Nītaurē, pēc tam turpināja no šejienes salīdzinoši attālajā Jelgavā, bet studēja Rīgā. Tagad viņš nevar īsti pateikt, no kurienes ir, saka, ka ir vidzemnieks.

-Tiem, kas nav sekojuši darba gaitām, ko Tālis Eipurs tagad ikdienā dara?

-Strādāju Latvijas Radio Ziņu dienestā, veidoju raidījumu “Pēcpusdiena”.

-Televīzija vairs nav dienas kārtībā, tikai radio?

-Jā, pašlaik tikai radio.

-Gandrīz vai izklausījās priecīgi. Tas ir labi vai slikti?

-Vienkārši ir skaidrība. Jo 15 gadus bija tā, ka biju gan vienā, gan otrā un dažkārt vajadzēja ar sevi vai citiem parunāt, lai izskaidrotu, kur tad īsti esmu. Tomēr radio pārliecinoši esmu bijis ilgāk. Televīzija ir forši un vareni, bet tur līdz šim esmu bijis īsāku laiku. Es gan rēķinos, ka atpazīst tāpēc vairāk.

-Tā laikam ir. Lai gan radio personības jau arī mēdz būt sabiedrībā atpazīstamas.

-Ar radio drīzāk mēdz būt tā, ka, aizbraucot kaut kur, atskanēs – ak tad tā tu izskaties!

-Savukārt žurnālistikā ir sanācis satikt tik daudz cilvēku, ka dažkārt kāds uz ielas šķiet tik redzēts, bet nevar atcerēties, kur tieši. Vismaz man tā ir bijis.

-Daudzie darbi patiešām mēdz sagrozīt atmiņu. Tik daudz cilvēku ir krustojuši ceļu, visas daudzās intervijas, protams, nevar visus atcerēties. Karstākajos laikos, kad bija gan televīzija, gan radio un abos pilnā slodzē, es kaut kad saskaitīju, ka bija pa 30 – 40 intervijām nedēļā. Tas bija diezgan skarbi. Piektdienas vakarā iznācu no radio Doma laukumā, paskatījos uz baznīcu un tad sapratu, ka jau 10 minūtes uz to skatos. Vienkārši palēnām atguvos un atnācu atpakaļ pie sevis.

-Tā var nonākt pie izdegšanas.

-Tā arī bija. Es izdegu. Vienā brīdī sapratu, ka ir par daudz, lūdzu priekšniekiem, lai samazina slodzi. Man ļoti patika tas, ko darīju, bet vienkārši bija grūti un par daudz.

-Parunāsim par Nītauri Cēsu novadā? Kāda ir saistība ar to?

-Mani vecāki izšķīrās, un mamma pārcēlās uz Nītauri, tad nu es skolā sāku iet tur. Pirmās sešas klases pabeidzu Nītaurē. Tāda arī ir tā saistība, pēc tam lielākoties esmu bijis prom.

-Un tālāk?

-Pēc sestās klases uzsāku mācības Jelgavā, Spīdolas ģimnāzijā. Drosmīgs lēmums no vecākiem, ka ļāva ko tādu darīt.

-Interesanti, ka pirmos gadus pēc nodibināšanas 1990. gadā Spīdolas ģimnāzija bija ne tikai vietējo skolēnu iecienīta , tur mācīties gribēja no visas Latvijas.

-Jā, apmēram trešdaļa audzēkņu bija no Jelgavas, trešdaļa no apkārtējā rajona un trešdaļa no pārējās Latvijas. Bija jau tolaik arī Cēsu Draudzīgā Aicinājuma Valsts ģimnāzija kā variants, bet, nezinu, kaut kā piesaistīja Jelgava. Abas ļoti labas skolas. Vienu brīdi, kad šķita, ka skolā nosvārstījās kvalitāte un līderība, biju aizbraucis uz Cēsīm aprunāties, vai es nevaru 12. klasi pabeigt tur. Tomēr sapratu, ka tobrīd abās skolās programmas pietiekami būtiski atšķīrās. Galu galā paliku un pabeidzu skolu Jelgavā.

Jāsaka, visu cieņu vecākiem, ka uzdrošinājās palaist uz svešu pilsētu. Tas bija 1991. gads, traki grūts laiks daudziem. Īsti juku laiki ar visu toreizējo reketu un visādām problēmām.

Ļoti spilgti atceros, ka biju nolicis eksāmenus kaut kad pavasarī vai vasarā, un augustā notika pučs. Varēja notikt tā, ka tāda skola nemaz vairs nepastāvētu. Pučs gan ātri beidzās, un Spīdolas ģimnāzija uzreiz ieguva telpas komunistiskās partijas mājā Mātera ielā. Tie bija traki gadi, arī finansiāli ļoti grūti.

-Kad jau deviņdesmitie gadi ir pārdzīvoti, neliekas, ka tagad mēs dzīvotu slikti.

-Vai ne? Tieši tā!

-Nesen reizē braucām konvojā uz Ukrainu. Ja salīdzina, pie mums netrūkst tādu, kas sūdzas, ka viss ir slikti, bet ukraiņiem tagad ir krietni sūrāka dzīvošana.

-Es arī biju Ukrainā kara laikā uz dažām dienām. Atklāju, cik dziļi īsā laika posmā ietekmē trauksmes, tās iesēžas zemapziņā. It kā jau saprotams, ka esi tālu no reāliem draudiem, ka netrāpīs, bet vienalga tas ietekmē. Un tad, pārbraucot pāri robežai Polijā, no sākuma nevar saprast, kas tā ir par sajūtu, bet pazūd spriedze. Kontrasts ir tik jūtams! Man vismaz bija atvieglojums, kad aptvēru, cik labi mēs šeit dzīvojam. Tik tuvu melnumam, bet tomēr kā Dieva ausī. Tā sajūta bija tik izteikta, ka gandrīz autobusā gribējās pateikt paldies visiem, kas nobalsoja par Eiropas Savienību un NATO.

-Saistībā ar Ukrainu kopā ar Dīvu Reiznieku veidojāt raidierakstu “Drošinātājs”. Tas ir vēl joprojām?

-Es tur vairs neesmu, jo, kā jau teicu, vienā periodā man bija visa kā par daudz. Dīvs kopā ar Rihardu Plūmi turpina veidot šo raidierakstu.

-Kāda vispār ir sajūta par palīdzēšanu ukraiņiem? Figu­rē arī viedoklis, ka mēs par daudz palīdzam, ka izšķērdēs tos līdzekļus. Vai dodam par daudz?

-Cik daudz mēs paši esam izšķērdējuši un turpinām to darīt! Es arī ukraiņiem to esmu teicis, un man pašam ir diezgan skaidrs, ka nekas uzreiz tur nemainīsies. Bet, ja mēs nepalīdzēsim, tad nekad nekas nemainīsies.

-Vai arī izmainīsies ļoti nepatīkamā virzienā.

-Un uzsitīs vēl pa mums pamatīgi un ļoti nepatīkami. Domāju, ka tur pat nav nekādu variantu. Viņi ir jābar par to, ko dara nepareizi, bet tajā pašā laikā jāturpina atbalstīt. Taču arī mums ir daudz lietu, ko no viņiem paņemt un mācīties, turklāt ne tikai karadarbības ziņā. Piemēram, digitālie risinājumi, lauksaimniecība. Domāju, ka tas arī stratēģiski ir pareizi. Ja izvērtīsies tā, ka vienā brīdī tur būs stabila valsts, cik nu tas ir iespējams mūsdienās, tad viņus atbalstīt ir pareizais solis. Tas tā ir , vērtējot arī pragmatiski, ne tikai emocionāli.

-Saprotu, ka darbu pašlaik nav tik traki daudz, kā bija iepriekš, bet tāpat jau visi piekūst. Kas palīdz atpūsties un atgūties?

-Man patīk rosīties pie mājokļa. Vēl patīk pabūt dabā, arī iziet kaut kur ārpus ar draugiem, nevis ballējot un tusējot, bet vienkārši vidi pamainīt. Piemēram, patīk aiziet uz prāta spēļu vakaru. Mums ir komanda, kuru savāc kopā viena draudzene, un mēs piedalāmies prāta spēlēs. Varbūt gribētos atsākt vairāk ceļot.

-Tagad ceļošana sarukusi?

-Jā, pēc kovida kaut kā krietni mazāk. Agrāk man saistībā ar darbu bija daudz jāceļo. Tas bija, kad biju reportieris radio ziņās. Vispār arī pie mums, Latvijā, ir daudz, ko redzēt. Tepat ir pilns ar pārsteigumiem.

-Nenoliedzami. Es, piemēram, Lieldienu brīvdienās Latgalē biju vietā ar nosaukumu “Zelta dibens”. Tik interesanti, ka ir vieta ar tādu nosaukumu!

-Nemaz nezināju tādu vietu. Es aizbraucu ar sabiedrisko transportu līdz Rēzeknei un aizstopēju līdz Lielajam liepu kalnam. Tur ir arī augsts skatu tornis, un es sapratu, ka esmu augstāk par Gaiziņu. Toreiz gan bija traks vējš un nenakšņoju augšā tornī. Taču, arī nakšņojot torņa pakājē, iespējams, biju augstākais gulētājs valstī. Un es nobildēju augstākās govis Latvijā. Ir tik daudz interesanta, ko redzēt un atklāt.