“Eiropas Savienības (ES) valstīs, tostarp Latvijā, sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas politisko lēmumu pieņemšanā. Uz to norāda jaunākie “Eurostat” statistikas dati. Lai gan šai situācijai ir dažādi cēloņi, viens no tiem ir arī ar dzimumu saistīta vardarbība, tostarp digitālajā vidē, kas vērsta pret sievietēm. Kā tieši izpaužas vardarbība tiešsaistē, cik bieži sievietes ar to saskaras, un kādas var būt šādu uzbrukumu ilgtermiņa sekas?” šo jautājumu “lsm.lv” pētījusi Latvijas Radio Ziņu dienesta faktu pārbaudītāja un dezinformācijas pētniece Anete Bērzkalne.
Jau iepriekš biju par to domājusi. Atzīšos, dažkārt sociālajos tīklos pielieku īkšķīti kā novērtējumu mūsu Ministru prezidentei Evikai Siliņai nevis tāpēc, ka man ļoti patiktu viņas ieraksts, bet gan tāpēc, ka viņai komentāros uzbrūk visi, kam vien nav slinkums izgāzt savas negācijas.
“Ar dzimumu saistīta vardarbība ir jebkura vardarbība, kas vērsta pret personu tās dzimuma dēļ. Šāds skaidrojums ietverts ES direktīvā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu, kas pieņemta 2024. gada 14. maijā. Praksē termini “ar dzimumu saistīta vardarbība” un “vardarbība pret sievietēm” bieži tiek lietoti kā sinonīmi, jo lielākā daļa šādu pārkāpumu tiek vērsti pret sievietēm. Turklāt vardarbība var izpausties ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski un notikt gan reālajā dzīvē, gan tiešsaistē, un tādā gadījumā runa ir par kibervardarbību,” publikācijā skaidro Anete Bērzkalne.
Teikšu godīgi – galīgi nepiederu pie kaislīgām feminisma aizstāvēm. Tomēr vienmēr drīzāk ar atbalstu, ne noliegumu raugos uz, piemēram, centra “Marta” aktivitātēm. Arī pati zinu gadījumu, kur sieviete gadu gadiem ļauj dzīvesbiedram darīt sev pāri. Manuprāt, “Martas” cīņa ir patiešām ļoti, ļoti svarīga. Ne velti centrā paskaidro: “Feminisma mērķis ir vienkāršs un skaidrs – novērst sistēmiskas struktūras, normas un prakses, kas rada un uztur sieviešu apspiešanu sabiedrībā. Tas nozīmē veidot pasauli, kurā sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas tiesības, iespējas un drošība. Taču nav taisnība, ka šis mērķis jau ir sasniegts. Lai gan gadu gaitā ir panākts ievērojams progress, līdzās vēsturiski iesakņotajai nevienlīdzībai rodas arī jaunas diskriminācijas formas, kas joprojām ierobežo sieviešu iespējas, drošību un pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrībā. Vienlaikus daudzviet pasaulē pieaug radikāli labējo un konservatīvo ideju ietekme, kas apšauba dzimumu līdztiesības principus un cenšas vājināt jau izcīnītās sieviešu tiesības. Šādā vidē feministiskās idejas bieži tiek apstrīdētas, feministes un feministi piedzīvo uzbrukumus, bet pats termins nereti tiek izmantots kā lamuvārds. Patiesībā tā būtība ir vienkārša: cīņa par dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesību aizsardzību. Un šī cīņa joprojām ir nepieciešama un svarīga.”
Centrā apkopotā informācija ir gana biedējoša – pasaulē ik pēc desmit minūtēm sieviete tiek nogalināta intīmā partnera vai ģimenes locekļa rokās. Vardarbība pret sievietēm ir strukturāla problēma, kas skar miljoniem cilvēku. Arī Latvijā situācija ir satraucoša. Katru ceturto sievieti kopš 15 gadu vecuma ir skārusi fiziska vai seksuāla vardarbība. Vairāk nekā pusei no šīm sievietēm (61%) vardarbības rezultātā radušās veselības problēmas. Gandrīz trešdaļa sieviešu (29 %) ir piedzīvojušas psiholoģisku vardarbību no partnera, 10 % – vajāšanu, bet 11 % – seksuālu uzmākšanos darbavietā. Turklāt 23 % sieviešu, kuras piedzīvojušas vardarbību pēdējā gada laikā, par to nevienam nav stāstījušas.
Bet ir jau ne tikai fiziska un reāla vardarbība. Manuprāt, pret sievietēm politikā ķengāšanās internetā patiešām ir vēl jaudīgāka nekā pret viņu līdzbiedriem politiķiem vīriešiem.
“Kibervardarbība ietver dažādus uzbrukumu veidus digitālajā vidē, tostarp vajāšanu, uzmākšanos un kūdīšanu uz vardarbību vai naidu. Tā var izpausties arī kā agresīvu vai pazemojošu ziņu sūtīšana, seksuāla rakstura satura vai nepatiesas informācijas izplatīšana. Sociālie mediji ir viens no iemesliem, kāpēc šādi uzbrukumi visā pasaulē kļūst arvien biežāki. Tie pastiprina tiešsaistes uzbrukumu ietekmi, ļaujot naidīgiem komentāriem un pazemojošiem materiāliem ātri sasniegt plašu auditoriju. Algoritmi bieži izceļ saturu, kas izraisa spēcīgas emocijas – tostarp provokatīvu vai skandalozu –, un lietotāji var viegli ar to dalīties tālāk. Uzbrukumus digitālajā vidē pastiprina arī šķietamā anonimitāte un nesodāmības sajūta. Vērtīgu ieskatu šīs problēmas nopietnībā sniedz “The Economist Intelligence Unit” 2020. gada pētījums par vardarbību pret sievietēm tiešsaistē, aptverot 51 valsti. Saskaņā ar pētījuma datiem 38 % sieviešu ir personīgi pieredzējušas uzbrukumus tiešsaistē, savukārt 85 % norādīja, ka ir novērojušas šādus uzbrukumus citām sievietēm. Latvijas gadījumā kibervardarbība visbiežāk tiek vērsta pret politiķēm, žurnālistēm un cilvēktiesību aizstāvēm. Šādi uzbrukumi var atstāt arī nopietnas un tālejošas sekas,” rakstā secina Anete Bērzkalne.
Komentāri