Februāra vidus manās sajūtās aizritējis visnotaļ…nomācoši, laikam tas būs pieklājīgākais vārds. Kaut gan personīgi nekā dramatiska nav bijis, tomēr viss mans “domāšanas komplekts” bijis aizņemts ar drūmām eksistenciālām pārdomām par gāzes izmaksām, par dzīves apraušanos un, jā, arī par sadzīves klizmām.
Izdzirdot ziņu par jaunas sievietes dzīves beigām, līdztekus sīkajiem ikdienas darbiem sevī apcerēju procesu, kā tieši cilvēks atskārst, ka ir nokļuvis smagā depresijā. Droši vien jau apkārtējie to ierauga un kaut ko cenšas darīt lietas labā. Taču man gribētos izprast tos izjūtu soļus, kam cilvēks šādā brīdī iet cauri. Kas ir tas, ko tuviniekam vajadzētu darīt, lai pasargātu šādu personu no iekšējās nolemtības? Un kas ir tas, ko patiesībā apkārtējie spēj izdarīt, lai pasargātu kādu no viņa paša lēmumiem.
Domas, nenoliedzami, raisīja novadnieces, dziedātājas Paulas Dukures pēkšņā aiziešana mūžībā. Mēs neko vairāk nezinām, tikai varam nojaust – acīmredzot šis bija tas mirklis, kad, iespējams, nepārtraukta cita cilvēka klātbūtne būtu pasaudzējusi jaunās sievietes dzīvību. Vienlaikus neesmu droša, vai tas maz ir iespējams un vai tāda nepārtraukta līdzās būšana ar cilvēka dzīvi vispār ir savietojama. Pareizo atbilžu droši vien nav, tikai – klusa līdzjūtība tuviniekiem.
Reizē manas domas aizņēma sadzīviskākas lietas. Līdz pat virtuāliem pleciem ierakos vietējo asenizatoru darbā. Protams, reāli roku tajā neiemēģināju, tikai centos izprast, vai tiešām visiem mūsu novada iedzīvotājiem šis pakalpojums ir pieejams. Mierinājumam varu teikt, jā, viss ir runājams – varbūt kādā pašvaldības apvienībā tas būs dārgāk nekā citā, taču sazvanīt šos pakalpojumu sniedzējus gan var.
Sadzīvisks un reizē ekonomikai nozīmīgs jautājums ir apkures izmaksu pieaugums. Gāzes cena un ilgstošais lielas sals rada sarežģījumus ne vienam vien uzņēmējam. Šajā ziņā gan, nenoliegšu, man gribas vēlēt, lai kaut kā tomēr visi pārvaram šīs grūtības un iemācāmies iztikt bez tās gāzes. Man nešķiet, ka mūsu agresīvais, lielais kaimiņš spēs nomierināties un pārvērtēt savu rīcību, lai mēs atkal priecīgi varētu paspiest roku un atsākt pirkt šo energoresursu.
Tomēr pagājušās nedēļas iespaidus gribētos noslēgt ar ko iedvesmojošu. Jau kādu desmitgadi vai pat ilgāk biju pārtraukusi sekot līdzi Eirovīzijas atlasēm Latvijā. Pat lielo Eirovīzijas finālu tā īsti nespēju skatīties. Laikam kaut kas manī bija izsmelts, lai dzimtu jebkāda iekšējā intriga par šo dziesmu konkursu. Taču 15. februāra vakarā telefona ekrānā pārskrēju nedēļas nogales laikā iznirušajiem ziņu virsrakstiem un tomēr atvēru vēsti par Latvijas izvirzīto dziesmu “Ēnā” un tikpat negaidīti sev to arī noklausījos. Un ziniet, man patika. Tik tiešām patika it viss: gan dziesma un dziedātājas balss, gan askētiskais noformējums un tā ēna, kura vienā dziesmas brīdī sāk pati savu “dzīvi”. Neko nezinu par šo izpildītāju, bet dziesma un viss priekšnesums kopumā ir kā “īstais vārds īstajā brīdī”. Ir dzīves bedres, un tikai mēs paši varam sākt no tām izrāpties. Man nešķiet pat nozīmīgi, vai to sapratīs pārējās valstis, bet pateicība dziedātājai Atvarai par šo spēcīgo vēstījumu!
Komentāri