Klašu kolektīvi mācās slēpot vai snovot

Ne tikai mūspusē, visā Latvijā viena no zināmākajām slēpošanas trasēm Žagarkalns jau daudzus gadus piedāvā iespēju skolu klašu kolektīviem stundu laikā apgūt pirmās iemaņas kalna slēpošanā vai braukšanā ar sniega dēli. Šoziem līdz ar ilgstošo un stabilo aukstumu nodarbības uz kalna rīko arī divas Cēsu izglītības iestādes, lai gan joprojām daudz vairāk mūspuses trasi apmeklē klašu kolektīvi no Rīgas vai pat kaimiņvalstīm.

Kad “Druva” darbadienas pusdienlaikā ieradās slēpošanas trasē, visā teritorijā bija redzamas bērnu grupiņas, ar katru strādāja instruktors un mācīja kādu būtisku elementu par inventāra lietošanu, slēpošanas uzsākšanu vai pacēlāja izmantošanu. Tajā laikā slēpošanas kalnā atradās Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolas piektklasnieki un Cēsu 1. pamatskolas otrās, trešās un sestās klases audzēkņi. Bija arī vairākas skolotājas, kas vienlaikus centās gan mierināt kādu no neveiksmes nobijušos skolēnu, gan arī noķert pāris fotomirkļu, ko nosūtīt piemiņai skolēnu vecākiem.

Uz jautājumu, vai arī pašām negribas nobraukt no kalna, Cēsu 1. pamatskolas instrumentspēles skolotāja Solvita Jansone atzinās, ka nosolījusies sev citā reizē atbraukt un pašai par prieku paslēpot. Šoreiz skolotājām darba uzdevums – būt bērniem visu laiku sasniedzamām un palīdzēt, kam tas nepieciešams. Bērni saulainajā dienā uz kalna šķita labā noskaņojumā un centās apgūt instruktoru ieteikto.

Slēpošanas bāzes “Žagarkalns” direktors Māris Zvīnis “Druvai” atzina, ka piedāvājums strādāt ar klasi viņiem ir nu jau 25 gadus un ik pa laikam mēģināts par to arī atgādināt vietējām mācību iestādēm. “Pašā iesākumā no visas Latvijas bija ļoti daudz skolēnu, bet pēdējos desmit gados klašu plūsma pieklususi,” stāstīja direktors, piebilstot – katram jau sava argumentācija. Ir skolotāji, kuri atzinuši, ka nevēlas uzņemties milzīgo atbildību, jo uz kalna, nenoliedzami, ir lielāks traumu risks. Taujāts par mūspuses skolēniem, M. Zvīnis atzina – neatceras gadu, kad tiešām būtu bijis daudz bērnu no vietējām – kaut vai tikai Cēsu pilsētas – skolām. Šogad, kad aukstums noturējies stabili, divas pilsētas izglītības iestādes pieteikušās. No citu gadu apmeklējuma viņš atceras, ka bijuši bērni arī no Cēsu 2. pamatskolas.

Lai gan skolēniem tiek piedāvāts instruktora vadībā apgūt arī pamatiemaņas braukšanai ar sniega dēli, M. Zvīnis pastāstīja, ka lielākā daļa nākot mācīties kalnu slēpošanu. Vien atsevišķi bērni no katras klases izvēloties snovbordu.

Pēc slēpošanas bāzes vadītāja teiktā noprotams, ka cenu piedāvājums skolām ir krietni draudzīgāks nekā ikdienas klientiem. Vietējās skolas vai vismaz daži skolotāji iepriekšējos gados pat uzrunāti tieši, aicinot vest audzēkņus mācīties slēpot, taču līdz šim mūsu novada izglītības iestāžu interese par šo iespēju tiešām bijusi visai maza. “Nenoliegšu, mums gribētos, lai brauc tieši skolēnu grupas un vēl jo vairāk – no mūsu novada skolām,” atzina Žagarkalna vadītājs, pieļaujot domu nākotnē pārrunāt kādu sadarbības formu ar pašvaldību, lai bērniem, vietējām ģimenēm pakalpojums izmaksātu vēl mazāk.

No Rīgas un pat Lietuvas regulāri braucot gana daudz skolēnu. Turklāt, pēc M. Zvīņa teiktā, tās neesot tieši sporta skolas, kas šādus izbraucienus rīko, bet vispārējās izglītības iestāžu kolektīvi. “Tas, protams, ir vairāk atkarīgs no skolotājiem, kas uzņemas bērniem organizēt un novadīt tik lielu pasākumu.” Ir skolas, kas šādu notikumu padarījušas par sava veida tradīciju – ar autobusiem mēdzot atbraukt vairākas klases. “Divdesmit gadu laikā bērni mainās, bet skolotāji paliek,” ar smaidu par regulārajiem viesiem teica “Žagarkalna” direktors. Līdz šim nav bijuši arī sarežģījumi uzņemt lielos kolektīvus – darba dienās individuālajiem apmeklētājiem kalns pieejams vien pēcpusdienās un vakaros. Tāpēc, ja grupas laikus pieteiktas, slēpošanas bāze tiek atvērta agrāk un visiem skolēniem līdz šim ir pieticis vietas.