Man kā grāmatu mīļotājai cēsnieka Leona Stara stāsts par daudzu gadu desmitu veidotās fundamentālās mākslas grāmatu kolekcijas sadalīšanu cilvēkiem, kuri to spēj novērtēt, ļoti lika domāt par mūsdienu laikmetu, kurā viens no uzskatiem ir, ka visu vajag digitalizēt, drukātais formāts ir vecmodīgs un nevajadzīgs.
Es, protams, nenoliedzu šī gadsimta priekšrocības. Daudz kas ir izdarāms elektroniski un arī saglabājams elektroniski, viss nav jāizdrukā uz papīra vai jāraksta ar roku. Daudz kas tādējādi tiešām ir parocīgāk izmantojams. Arī pie katra ārsta vairs nav jāiet ar savu slimības vēstures mapīti, jo digitāli viss vajadzīgais ir redzams. Un tomēr pat digitālajā laikmetā svarīgāko mēs izdrukājam, lai, tā teikt, pēkšņi nepazūd virtuālajos plašumos.
Un grāmata jau pati par sevi ir vērtība. Man šķiet, ka ne ar ko nav salīdzināmas sajūtas, kas rodas, kad paņem rokās jaunu grāmatu, jūti tās smaržu, pārlapo, ieraugi attēlu, izlasi kādu teikumu. To nekādi nevar salīdzināt ar e-grāmatas lasīšanu. Protams, arī e-grāmatas lietošanai ir savi plusi – kaut, ja dodas ceļojumā un gribas ko palasīt lidojuma laikā, bet smagai grāmatai rokas bagāžā vieta neatrastos.
Pēc Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas datiem Latvijā gadā tiek izdots 2000 un vairāk jaunu grāmatu, līdztekus pakāpeniski palielinās e-grāmatu un audiogrāmatu skaits. Tātad tie, kuriem ir personīgās bibliotēkas, tās katru gadu var papildināt ar kādu vērtīgu izdevumu. Tomēr, ja savulaik tiešām katrā mājā bija sava grāmatu bibliotēka vai vismaz grāmatu plaukts, tad tagad tā ne vienmēr ir. Kaut vai tāpēc, ka, ja kādreiz cilvēki vienā vietā dzīvoja 30, 40 un vairāk gadu, tagad dzīvesvietu īrē, gana bieži to mainot. Un skaidrs, ka katru pārvākšanās reizi ir jādomā, ko paturēt un ko tomēr neņemt līdzi uz jauno mājokli. Tajā brīdī jāvētī arī savs grāmatu plaukts.
Bet ja cilvēks nodzīvojis mūžu vienā mājvietā un bijis grāmatu cienītājs, skaidrs, ka viņam būs bagātīga kolekcija. Tikai nereti cilvēki, kuri manto īpašumu un reizē arī grāmatas, tās nepatur. Daļa mantotos izdevumus aiznes uz grāmatu apmaiņas punktiem, bet citi vienkārši nodod makulatūrā. No šāda galarezultāta grāmatas cenšas glābt kādreizējais režisors un televīzijas raidījumu vadītājs Rolands Laķis, kuram pēc pensionēšanās radusies doma ciematos veidot sabiedriskās bibliotēkas. Tas tādēļ, ka ir ciemi, kuros nekā vairs nav – ne veikalu, ne skolu -, tikai nedaudz iedzīvotāju, tādēļ iespēja lasīt grāmatas būtu ļoti svarīga. Ideja nāca tieši brīdī, kad kāda paziņa meklēja, kur pēc mammas nāves likt viņas grāmatas. Tagad R. Laķis pieņem pilnīgi visas grāmatas, tās rūpīgi pārskata un atbilstoši sašķiro. Nereti viņš sociālajos tīklos dalās arī ar izdevumos atrastām zīmītēm vai piezīmēm, kas grāmatu padara vēl personīgāku un dod tai īpašu stāstu un pievienoto vērtību. Viņš ir teicis: “Ja cilvēks veido bibliotēku, viņš tic nākotnei.”
Es ticu grāmatu nākotnei, ticu, ka tās arvien būs vērtība un vienmēr būs cilvēki, kas tās vēlēsies lasīt, lai atpūstos, pasmietos, izglītotos, iedvesmotos. Tāpēc ir svarīgi, ka ir cilvēki, kuriem grāmata ir vērtība, un viņi meklē veidus, kā grāmatām turpināt dzīvot daudz ilgāk par viena cilvēka mūžu.
Komentāri