Tā ir atziņa, līdz kurai pusneapzināti biju nonākusi arī pati, bet nu to izdzirdēju brīnišķīgā pāris minūšu radio raidījumā “Vai zini?”. Galvenā atziņa, ko vēlos izcelt – klusums nav vispārēja skaņas neesamība, bet tikai ārējās skaņas neesamība.
Raidierakstā komunikācijas eksperts Ivars Svilāns stāsta, kā aizvadītā gadsimta vidū pēckara avangarda mūzikas pārstāvis, amerikāņu komponists Džons Keidžs apmeklējis tā saukto “klusuma telpu” Hārvardas Universitātē un kur šis viņa pārdzīvojums ir aizvedis.
Šajā klusuma telpā cilvēks nedzird nevienu ārējo troksni, un, izrādās, tad iestājas nevis pilnīgs un absolūts klusums jeb skaņas neesamība, bet gan cilvēka dzirde pārslēdzas uz sava ķermeņa iekšējo trokšņu apzināšanu.
Cienījamais, lai gan stilistiski ne visu ļaužu iecienītais komponists tobrīd sācis dzirdēt divas skaņas. Vienu augstu, kas pēc speciālistu komentāra bijusi viņa paša nervu sistēma, un vienu zemu skaņu, kas nākusi no viņa asinsrites darbības. Tātad absolūtā ārējā klusumā pats ķermenis kļūst dzirdams. Mūsu dzirde pārslēdzas uz to, lai sadzirdētu, kā mēs eksistējam. Šī pieredze novedusi Dž. Keidžu pie viena no viņa slavenākajiem darbiem “4′33”, skaņdarbu, kur netiek spēlēts it nekas, par mūziku vēršot čaukstēšanu, elpošanu, klepu un citas skaņas, kas nāk no auditorijas, kā arī pašas telpas.
Taču manas domas nav par mūzikas vēsturi, bet par to, kādos brīžos dzirdam paši sevi. Droši vien lielākā daļa jau esam instinktīvi apjautuši, ka tikai tad, kad izolējam sevi no apkārtējā “trokšņa”, no visām būšanām un nebūšanām, varam sākt “saklausīt” sevi. Dž. Keidža gadījumā tas izvērtās burtiski, un šis pārdzīvojums viņu iedvesmoja jaunam skaņdarbam, bet, manuprāt, šo principu varam attiecināt arī uz sevi ikdienā. Ja protam vai vismaz meklējam veidu, kā kaut uz mirkli distancēties no citu pārdzīvojumiem, no ļaužu saceltā trokšņa mums apkārt, tikai tad spējam jel kādi ieklausīties savu domu eksistencē.
Komponistam atklāsme par pilnīga klusuma neiespējamību, kamēr vien dzīvība ir klātesoša, varēja kļūt radoši graujoša. Taču mani šī atklāsme – kamēr vien eksistējam, skaņas jelkādā līmenī vienmēr būs – mierina. Iespējams, šajās izjūtās vienlaikus slēpjas bailes no absolūtas vientulības, tomēr atzīšu, man tiešām ļoti ielīksmo atziņa: “Kad domājat, ka sēžat klusumā, nav tā, ka jūs tobrīd neko nedzirdat.” Tikai tad mēs sākam dzirdēt to, kas līdz šim nav saklausīts.
Komentāri