Raksti

Dzīves stils

Viss sākās ar dāvanu no “Druvas”

Tik daudz stāstu. Cēsniece Vineta Bērziņa ar pildspalvu kolekciju.
Foto: Sarmīte Feldmane

Cēsniece Vineta Bērziņa rāda pildspalvu ar uzrakstu “Es mīlu Latviju!”. Tā viņas 3500 rakstāmo kolekcijā arī pēc gadiem atgādinās par valsts simtgadi.

Viss sākās nejauši. 1996.gadā “Druvas” redaktors Verners Rudzītis un fotogrāfe, Vinetas klasesbiedrene Valda Rozenberga ieradās pie Vinetas, lai sagatavotu rakstu par skolotāju. Un uzdāvināja pildspalvu ar “Druvas” logo. Toreiz vēl pildspalvas ar uzrakstiem nebija tik izplatītas. Drīz pēc tam Vinetai uzdāvināja pildspalvu ar uzrakstu “Laimīgu Jauno gadu!”. “Pēkšņi kļuvu modra. Pildspalvas noliku plauktā. Neko tolaik nekrāju, daudz adīju, bet radās interese. Un tā aizvien jaunas pildspalvas nonāca pie manis,” stāsta Vineta.

Visa gados sakrātā bagātība glabājas desmit un piecu litru burkās, slēgtās kastēs, lai tik bieži nebūtu jācīnās ar putekļiem. Katra pildspalva ir ar savu stāstu, atgādina par dāvinātāju, brīdi, kad tā nonākusi pie Vinetas.

“Tagad jau visi draugi, kolēģi, arī skolēni zina, ka krāju pildspalvas, un parūpējas, lai kolekcija papildinātos. Viņi man sagādā prieku un, ceru, priecājas, ieraugot, ka esmu priecīga,” saka Vineta.

Nesen kāds audzēknis skolotājai uzdāvinājis pildspalvu no Krievijas ar matrjošku galā, cits kādu no padomju laikiem ar uzrakstu krieviski “Laimīgu Jauno gadu!” un sveicieniem no Krimas.

Vineta pildspalvas sistematizējusi. Gana daudz ir suvenīru no dažādām valstīm. Tālākās atceļojušas no Honkongas. “Arī pildspalva var pastāstīt par konkrēto zemi, cilvēkiem. Man vissimpātiskākā šķiet no Meksikas. Tā ir no koka. Meksikānis ar sombrero galvā, un pār roku valsts karogs. Tā vien šķiet, ka viņam vajadzētu sākt dejot vai savaldīt vērsi. Uzreiz skaidrs, no kurienes pildspalva. Lūk, no Ēģiptes ar mūmiju, ar vudu lellīti no Taizemes, no Spānijas ar vērsi, bet no Itālijas ar Pinokio, uz pildspalvas no Īrijas redzama valsts karte. Pildspalva no Portugāles ir ar gaili, Brēmenei, protams, muzikanti. Metāla cirtnis, ko izmanto akmeņlauztuvēs, un kalnos kāpēju zābaki, kas piestiprināti pie rakstāmā, daudz ko pastāsta par Slovēniju, ” nedaudz savu krājumu atklāj kolekcionāre un atzīst, ka, nezinot, kāpēc kāds simbols izvēlēts, lai raksturotu valsti, gribas to noskaidrot.

Daudz ir pildspalvu, kuras Vineta sauc par amizantajām. Ar tām rakstīt sarežģīti, bet, ja nepieciešams kaut ko pierakstīt, to var. Lielākās ir līdz 30 centimetriem garas. Izrādās, rakstāmais var būt arī kā tūbiņa – atver vāciņu, un redzams kodoliņš. “Vismazākā ir mūsu pašu “Venden” pildspalva, kas noder arī kā piekariņš. Ir pildspalvas – magnētiņi. Lūk, pildspalva no Holandes. Kad raksta, iedegas gaismiņa, kas izgaismo tulpi. Dažādās valstīs populāri ir izmantot delfīnus, kuģīšus, zivtiņas, kas peld.”

Ļoti daudz kolekcijā ir parastu pildspalvu ar dažādu firmu uzrakstiem. “Pildspalvas ir vienas no populārākajiem reklāmas produktiem. Tās ir lētas, praktiskas,” saka Vineta un piebilst, ka vismaz pati diezin vai, ieraugot firmas nosaukumu uz pildspalvas, uzreiz izmantos tās pakalpojumus vai produktus, taču kaut uz brīdi uzmanība tiek piesaistīta.

Vineta atzīst, ka ar gadiem mainās pildspalvu dizains, arī materiāls, tās kļūst greznākas. Daudzas ir kā suvenīrs, rakstīšana ir tikai otra tās funkcija.

“Diemžēl Latvijā pildspalvas kā suvenīri ir garlaicīgas. Vienādas pildspalvas, tikai mainās uzraksti. Pēdējā laikā arī amatnieki mēģina kaut ko piedāvāt, taču pārsvarā tas ir vienkāršs koka ietvars, uz tā uzraksts, iekšā kodoliņš,” pārdomās dalās cēsniece un piebilst, ka amatniekiem šai jomā ir plašs darba lauks.

Vineta labi atceras, kas ir viņas kolekcijā. “Ja arī man jau ir kādas firmas pildspalva, tad katru gadu taču tiek izdomāts kas jauns,” bilst kolekcionāre.

Vineta zina vismaz piecus sešus cēsniekus, kuri arī krāj pildspalvas. Starp viņiem ir pāris kolēģu. “Kad kāds kaut kur aizbraucam, atvedam arī citiem. Ja gadās vairākas vienādas pildspalvas, maināmies,” atklāj Vineta un piebilst, ka nesen viņas kolekcijā nokļuvusi kolēģes atvestā pildspalva no Belovežas gāršas Baltkrievijā.

Vineta veikalos pildspalvas kolekcijai nemeklē un nepērk. “Katra pildspalva pie manis nonākusi ar mīlestību. Tas, kurš dāvinājis, to ir izraudzījies, domājis par mani,” saka Vineta. Ar tām, kuras tikko uzdāvinātas, skolotāja raksta. Kolekcionāre atzīst, ka prātīgāk ir krāt pildspalvu ietvarus bez kodoliņiem, jo tie dažkārt sāk tecēt.

Vecmāmiņas kolekcija patīk arī abiem mazbērniem. Ar viņiem ir stingra noruna, ka jābūt uz­manīgiem, jo pildspalvas var salūzt. Gabrielai ļoti patīk bai­dīties, kad vecmāmiņa spēlējas ar pildsplavu, kurai galā spalvains zirneklis.

“Katram cilvēkam jau vajag kādu aizraušanos. Ģimenē ir krāti mazie kalendāri un sērkociņu etiķetes. Nu vairs ne. Laikam ejot, kaut kas mainās. Pildspalvas turpināšu krāt. Arī ģimene ir iesaistījusies,” saka Vineta Bērziņa.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *