“Tas kovida laiks cilvēkus padarījis neuzmanīgus, katrs dzīvojam savā pasaulē un daudz ko pašsaprotamu aizmirstam. Abiem ar vīru bija vajadzība vakarā atbraukt no Drabešiem uz Cēsīm. Visu mūžu visur esam braukuši ar savu mašīnu, bet pienāk laiks, kad dakteri vairs neļauj sēsties pie stūres. Aizgājām uz autobusa pieturu, bija jau tumšs, un gaidījām autobusu, kas kursē caur Meijermuižu. Autobuss piestāja pieturā, šoferītis atvēra durvis, smaidīja un teica: “Ziniet, mīļie vecīši, jūs bijāt neredzami, varēju pabraukt garām!”Tad sapratām par atstarotājiem, kuru mums nebija, pat bateriju nebijām paņēmuši. Telefoni mums vecie, ar podziņām. Jutāmies vainīgi. Šoferis mums neko nepārmeta, sirsnīgi izrunājāmies par dzīvi. Autobusā bijām vienīgie pasažieri. Šis brauciens paliks atmiņā – satikt tik cilvēcīgu, laipnu šoferi ir patiess prieks. Cilvēks savā vietā. Viņš pret mums izturējās kā mazdēls,” pastāstīja drabešniece un novēlēja, lai katram pasažierim izdodas braukt ar autobusu, kuru vada tāds šoferis kā Edgars Ķīsis. Kundze arī uzsvēra, ka tajā pašā vakarā abi ar vīru iegādājušies atstarotājus. Un arī dabūjuši bārienu no bērniem. “Tumšā laikā mums jābūt redzamiem, gaišiem. Un jādomā gaišas domas, tad sirdī būs prieks un to varēsim dot citiem,” atgādināja drabešniece.
Komentāri