Visu šo laiku vieglatlētikas treniņi trenera uzraudzībā notika tikai valsts pieaugušo izlases dalībniekiem, viņu vidū ir arī vairāki cēsnieki. Te nopelns Mārim Urtānam, kurš ir ne tikai Cēsu pilsētas Sporta skolas treneris, bet arī biedrības “Cēsu Vieglatlētikas klubs” dibinātājs.
Savam priekam
Klubam rit otrais darbības gads, un M. Urtāns skaidro, ka tā izveidošanai bijuši vairāki iemesli. Tā ir gan spēja piesaistīt finansējumu treniņiem, sacensību rīkošanai un dalībai, arī pašiem sarīkot kādus mačus vieglāk, ja ir juridiska biedrība. Mazsvarīga nav arī piederības sajūta klubam.
Komandu sporta veidu pārstāvji uzsver, ka nākotne pieder klubiem, bet M. Urtāns ir piesardzīgs, runājot par vieglatlētikas klubiem: “Vieglatlētikā, lai arī tā ir sporta karaliene, tas tomēr pagaidām ir ļoti sarežģīti. Vismaz Latvijā. Savulaik bija mēģinājums veidot spēcīgu klubu Valmierā, pulcējot labākos sportistus, startējot Eiropas līgā, bet tomēr iecere nebija ilgdzīvotāja. To grūti īstenot, ja nav liela atbalstītāju pulka, ja nav viena izteikta entuziasta, kas ar to vien darbojas.
Mūsu klubs vairāk orientēts uz bērnu, jauniešu, studentu sportu, lai atbalstītu ne tikai tos, kuri vēl mācās, bet arī jau skolu beigušos. Lai arī pēc tam vēl ir kāds pamats zem kājām. Iespēju robežās gribētu viņiem palīdzēt ar treniņu vietām, kā treneris vienmēr esmu gatavs palīdzēt bez maksas. Šis klubs nav mans biznesa projekts, visu daru paša priekam. Tāda bija mana izvēle, pie tā turēšos, jo gribu palīdzēt jauniešiem pilnveidoties.”
Klubs ir iespēja pamēģināt šos sporta veidus. Sporta skolā jāizpilda noteikti kritēriji, un jaunietis varbūt nezina, ko grib darīt, bet vēlas patrenēties. Klubs dod tādu iespēju, ja treneris redz, ka kādam ir talants, viņš gatavs ieguldīt lielāku darbu, un tad jaunietis var izlemt – palikt vai tomēr ne.
Patlaban Cēsu Vieglatlētikas klubā uzsvars likts uz mešanas, grūšanas disciplīnām, jo, kā saka M. Urtāns: “Klubs ir mans lolojums, gribu ieceri realizēt pēc idejas, kas bija man. Jo vairāk dalībnieku, jo vairāk katrs grib pavilkt uz savu pusi, un gadās, ka attīstības nav. Tagad atbildības sajūta gulstas tikai uz maniem pleciem. Klubā pašreiz ir tikai mani audzēkņi, vairums nodarbojas ar lodes grūšanu, diska mešanu, proti, manām iecienītākajām disciplīnām. Klubā ir arī Ralfs Gauja no Saldus, mācās Rīgā, bet arī viņš specializējas šajās disciplīnās. Gadu esam strādājuši, šogad viņš kļuva par Latvijas čempionu.”
Ja uzsvars uz paša iecietinātajām disciplīnām, varbūt vajadzēja saukties par “Māra Urtāna klubu”?
“Sākumā tāda ideja bija,” atzīst M. Urtāns. “Tomēr izvēlējos to nosaukt par Cēsu Vieglatlētikas klubu, domājot par tālāko. Ja kādā brīdī vēlēšos atkāpties no kluba vadības, es to varētu nodot kādam perspektīvam trenerim, iespējams, viņš vēlēsies veidot plašāku klubu. Taču man svarīgi sākt ar kompaktu klubu, piedāvājumu. Nevar uzreiz sapulcināt ļoti plašu dalībnieku loku, tad koordinēšana, organizēšana aizņem tik daudz laika, ka neatliek nekam citam.”
Itālijas piedāvājums
Sportisti sacensībās vienlaicīgi var pārstāvēt gan pašvaldību vai tās sporta skolu, gan sporta klubu, tāpēc M. Urtāna audzēkņiem ir norāde “Cēsu Sporta skola/ Cēsu Vieglatlētikas klubs”.
M. Urtāns atklāj, ka par viņa audzēkņiem arvien lielāku interesi izrādot Itālijas vieglatlētikas klubu pārstāvji: “Itālijas vieglatlētikā veiksmīgi darbojas klubu sistēma, sacensības notiek vairākās līgās, katrā ir līdz 20 klubiem. Tur notiek cīņa par valsts, federācijas finansējumu, tāpēc, lai būtu konkurētspējīgi, viņi aktīvi lūkojas pēc sportistiem citās valstīs, arī Latvijā.”
Māris pats vairākus gadus pārstāvējis kādu Itālijas klubu. It kā nekas daudz prasīts netiekot, jāpiedalās pāris klubu sacensībās, par to saņemot zināmu atlīdzību. Taču sportistam visa gatavošanās jāveic pašam, Itālijas klubs treniņus, trenerus nepiedāvā.
“Viņi grib uzreiz gatavu sportistu ar labiem rezultātiem, negrasās ieguldīt laiku, naudu sagatavošanā. Galvenais, lai sportists spēj klubam iegūt vajadzīgos punktus. Esam ar audzēkņiem par tādiem piedāvājumiem runājuši, tā, protams, ir viņu izvēle, bet, nolemjot pārstāvēt citu klubu, vietējais atbalsts vairs nepienāksies,” saka M. Urtāns.
Jautāts, vai no Latvijas Vieglatlētikas savienības ir kāds atbalsts klubiem, viņš norāda, ka nav, tieši pretēji, biedrībai jāmaksā biedra nauda, ja grib startēt sacensībās. Droši vien ir iespējams piesaistīt naudu caur kādiem projektiem, bet tam vajadzīgs cilvēks, kas ar to nodarbojas, cēsnieki pagaidām tik tālu vēl neesot tikuši.
Sacensības un treniņi
No kluba rīkotajām sacensībām galvenās ir “Svētavota kauss”, kur cīnās par balvām diska mešanā un lodes grūšanā. Vēl klubs šogad piedalījies Ievas Zundas un Punta Pedera kausa izcīņas rīkošanā, kur sportisti sacentās barjerskriešanas disciplīnās, arī bērnu un jauniešu vieglatlētikas sacensību organizēšanā.
Ja līdz šim “Svētavota kauss” notika rudenī, M. Urtāns norāda, ka ir vēlme to pārcelt uz vasaru, lai dalībnieku pulks būtu iespējami plašāks un spēcīgāks: “Skatīšos, vai Latvijas sacensību kalendārā būs kāds brīdis maija beigās, jūnijā, kas būtu ļoti optimāls laiks. Augustā, kad sezona jau noslēgusies, sportistiem ir nepieciešama atpūta, tāpēc daudzi potenciāli dalībnieki nolemj nepiedalīties.”
Kā jau minēts, visu mājsēdes ierobežojumu laiku M. Urtāns ar pieaugušo izlases kandidātiem turpināja strādāt klātienē, pārējie sportisti uzdevumus veica attālināti. Jāatzīmē, ka kopumā 12 trenera audzēkņi iekļuvuši valsts izlasē dažādās vecuma grupās.
Nākamajā nedēļa treniņi klātienē varēs atsākties “zaļajā režīmā”, un M. Urtāns stāsta, ka gandrīz visi viņa audzēkņi jau vakcinējušies, atlikušajiem būs jāstrādā pēc individuāla treniņu plāna.
Ja savulaik Cēsu vieglatlēti, īpaši grūšanas, mešanas disciplīnu pārstāvji, ar bažām gaidīja ziemu, jo nebija treniņu iespējas, nu jau vairākus gadus par mājvietu rasta sporta zāle Lapsu ielā, kur izveidota laba bāze tieši šīm disciplīnām.
“Paldies Cēsu Olimpiskajam centram, kas palīdzēja bāzes izveidē,” stāsta M. Urtāns. “No balkona esam pārcēlušies uz zāli, kur izveidots pat labs lodes grūšanas sektors. Balkonā mums sava svaru zāle, lai nav jāizmanto sporta kompleksā esošā. Esam labi sagatavojušies, šajā ziemā pat nebrauksim trenēties uz Murjāņiem. Protams, Lapsu ielas zāle ir morāli novecojusi, bet tas pašlaik Cēsīs ir labākais variants. Cita alternatīva būtu tikai jauna sporta manēža, uz ko laikam cerēt ir nereāli.
Valmierā ir tapusi ļoti kvalitatīva vieglatlētikas manēža, bet tur ir dalībnieku limits, tās ir papildu izmaksas. Kalendārā ziemas čempionāts vieglatlētikā ieplānots tieši Valmierā, tāpēc kādu reizi jau arī mēs aizbrauksim, lai sagatavotos, jo pie manēžas sektora ir jāpierod.”
Komentāri