Aprīlī atzīmējam žigulīša, savulaik ikviena tik kārotās automašīnas, dzimšanas dienu.
1970. gada 19. aprīlī septiņos no rīta no VAZ rūpnīcas galvenā
konveijera noripoja seši pirmie “VAZ-2101”.
Pirmais žigulis patiesībā gan bija Eiropas gada auto “Fiat 124”, ko itāļi pārdeva PSRS. Padomju auto bija vien par trim centimetriem garāks, tam bija stingrāka virsbūve un vēl dažas sīkas atšķirības.
Par īstu žiguļa fanu sevi uzskata arī cēsnieks Vitolds Žaubris, atzīstot, ka viņam bijušas arī citu marku automašīnas, bet tomēr esot palicis pie žiguļa: “Ar prieku secinu, ka šī marka atkal cieņā. Ja pirms gada vai diviem žigulis uz ielas bija retums, šogad esmu pamanījis, ka to ir daudz. Tā kā pats ar tādu braucu, uzreiz pamanu starp citām mašīnām.” Vēl nesen kolekcijā bijuši septiņi žiguļi, sācis izvērtēt, kas derīgs, kas ne, no mašīnām, kas sliktākā stāvoklī, noņēmis derīgās detaļas, pārpalikumus nododot pārstrādei. Patiesībā gan septiņi žiguļi neesot nekas īpašs, viņam esot paziņa, kura kolekcijā to esot ap divdesmit.
V. Žaubris
pat pārvietojas ar nedaudz uzlaboto pirmā žiguļa modeļa versiju “VAZ 21011”, atšķirību esot pavisam maz, nezinātājam pat nepamanāmas.
“Jā, žigulis ir askētisks braucamais, garus gabalus veikt ar to nav komfortabli, bet nokļūt tepat no punkta A uz punktu B var bez problēmām, turklāt ar nelielu degvielas patēriņu. Manā uztverē ērtības tomēr maksā nesakarīgu summu. Paši sevi izlaižam, jo izmantot visas tās fīčas, kas ir mūsdienu mašīnās, mūsu apstākļos nemaz nevar. Arī bez stūres pastiprinātāja var mierīgi iztikt. Jā, stāvošai mašīnai stūri nav viegli pagriezt, bet tiklīdz sāc braukt,
nekādu problēmu, pat mans 13 gadīgais puika tiek ar to viegli galā,” uzsver V. Žaubris.
Jānis Gabrāns
