Pie Amatas dzelzceļa stacijas politiski represēto piemiņas vietā valsts svētku nedēļas izskaņā notika Latvijas Republikas gadadienai veltīts svinīgs pasākums.
Īsi pirms tam te pārskrēja rudenīgs lietus kā debesu asaras izsūtīto piemiņai, bet brīdī, kad pasākumam bija jāsākas, pāri debesu jumam liecās spoža, dubulta varavīksne.
Varētu teikt, ka pasākuma iecere bija atgādināt par šīs piemiņas vietas esamību, tās tapšanu. Atceres vietu, kas veltīta 1949.gada 25.martā izsūtītajiem, kurus no Amatas stacijas lopu vagonos aizveda uz bargo Sibīŗiju, atklāja šajā vasarā, 14.jūnijā.
Pagaidām no iecerētā paveikta neliela daļa, tāpēc, kā, uzrunājot klātesošos, teica Amatas apvienības pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītāja Elita Eglīte, sanākšana vajadzīga, lai dotu atbalstu, stiprinājuma vārdus projekta virzītājiem, īpaši galvenajam iniciatoram Pēterim Ozolam. Lai ir pārliecība, ka viņš šajā ceļā nav viens, un vairāki desmiti klātesošo bija tam apliecinājums.
Ielūgumi uz pasākumu bija nosūtīti gan visiem Saeimas deputātiem, gan Cēsu novada deputātiem, arī to novadu vietvarām, kuru iedzīvotājus savulaik izveda tieši no Amatas stacijas. No visiem aicinātājiem neieradās neviens, un, kā pastāstīja P. Ozols, tikai no Alūksnes novada atsūtīta e-pasta vēstule, ka viņi nebūšot, no pārējiem – ne ziņas, ne miņas.
Tieši par šo attieksmi emocionāli runāja Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce, sākot ar jautājumu, vai ir ieradies kaut viens no mūsu varas pārstāvjiem: “Katram droši vien bija svarīgi iemesli, kāpēc šajā patriotisma nedēļā viņi nevarēja ierasties, bet ir viens vārds – pienākums. Kāpēc viņiem te būtu jāierodas? Tāpēc, ka šis ir liels projekts un svarīgi saprast, ka tas nav Pētera Ozola un pat ne Cēsu novada projekts, tas ir visas Latvijas projekts, jo otra tāda nav. Tādā situācijā kādam ir jāiesāk, ticot, ka tā labā doma, tas darbs tiks īstenots.
Nākot uz pasākumu, cerēju, ka tautas varas pārstāvji, kurus vēlējām, par kuriem domājām, ka viņi ir vislabākie, visgudrākie, būs te. Bet piedosim tautas kalpiem, jo viņi nesaprata, ko viņi šodien nedara. Mēs piedosim, ja viņi palīdzēs tapt piemiņas vietai, kura, kā jau teicu, ir visas Latvijas vēstures lappuse, kas vajadzīga ne jau tiem, kurus izsūtīja, bet tiem, kuriem jāzina šī vēsture. Uzskatu, ka ir goda lieta atstāt piemiņu nākotnei. Zīme, ka izdosies, bija dubultā varavīksne pasākuma sākumā. Es ticu, ka tā ir labvēlības zīme no debesīm.”
Jau rakstīts, ka šajā vietā plānots uzstādīt 1318 stabiņus, tieši tik, cik cilvēku no Amatas stacijas aizveda izsūtījumā. Ieceres autors, Cēsu politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols pastāstīja, ka pagaidām uzstādīts tikai 21 stabiņš, bet, ņemot talkā valsts piešķirtos 20 000 eiro, tiek gatavoti vēl 116. Ja viss ritēs, kā iecerēts, to paveiks jau šajā rudenī, bet lielais mērķis vēl tāls. Jāņem vērā, ka projekta īstenošanu jūtami ietekmē inflācija un lielais metāla cenu kāpums pasaules tirgū. Vēl nepieciešami vairāk nekā 200 tūkstoši eiro, jo piemiņas vieta jāiekārto, uzstādot apgaismojumu, citu nepieciešamo.
“Meklēsim iespēju, atbalstu, jo mērķis palicis nemainīgs. Paldies visiem, kuri jau atbalstījuši, un viņu ir daudz. Gan privātpersonas, gan organizācijas, ziedojot no desmit eiro līdz pusotram tūkstotim. Ko esam varējuši, esam izdarījuši, bet šī ir tikai neliela daļa no tā, ko esam te iecerējuši,” teica P. Ozols.
Arī E. Eglīte norādīja, ka valsts karogs pagaidām ir viņai rokās, jo vēl nav masta, kur to uzvilkt: “Vēl jau daudz kā te nav, bet ceru, pienāks laiks, kad mēs varēsim valsts karogu svinīgi uzvilkt mastā. Vieta gūst ievērību, 11.novembrī te tika nolikts daudz svecīšu, un tas bija kā tāds stiprinājums, ka viss izdosies. Šajās dienās lasīju tēlnieka Kārļa Zāles biogrāfiju, arī to, kā viņš veidojis piemiņas ansambli kritušajiem strēlniekiem Brāļu kapos un neviens neticēja, ka spēs to izveidot no Allažu ģipšakmens. Kā viņam bija jālūdzas nauda Meirānu pagastam, lai veidotu kapu pieminekli Oskaram Kalpakam. Un kā tolaik Valsts prezidents rakstīja: “Ko tauta samet, tam lielāka vērtība.” Pagājuši daudzi gadi, bet, stāvot šajā vietā, saprotam, ka vārdi – ko tauta samet, tam lielāka vērtība – šodien ir tikpat nozīmīgi.”
Pārliecību par to, ka iecere izdosies, pauda arī vēsturniece Elīna Kalniņa, kura ar P. Ozolu sadarbojusies arī citos projektos, tostarp piemiņas vietas “Sirdsapziņas ugunskurs” izveidē: “Man vairāki cilvēki jautājuši, vai Pēterim Ozolam izdosies izveidot piemiņas vietu tādu, kāda tā iecerēta, un es vienmēr esmu teikusi, ka tas ir paveicams. Tas nenotiks gada laikā, bet notiks, jo mums pašiem šī piemiņa ir svarīga. Kamēr tā mums būs svarīga, arī mēs būsim, jo tauta nevar pastāvēt bez atmiņas.”
Komentāri