Cēsu Muzeja krājumā starp tūkstošiem priekšmetu, dokumentu un citu laikmeta liecību glabājas zāļu recepšu kopijas jeb signatūras.
Iedzīvotāji parasti šādas aptieku instrukcijas neglabā un nekrāj, kad zāles izlietotas, izmet kopā ar pudelīti, kurai signatūra bijusi pielīmēta. Reizēm tās atrod kādā šķūnītī vai izgāztuvē. Mūsdienās katra garenā “kaklasaites formāta” papīra strēmele ar medicīniskajam traukam apvijušos čūsku uzlūkojama kā vairāku vēsturisku faktu un informācijas apkopojums. Var uzzināt aptieku adreses, provizoru uzvārdus, arī par medikamentiem, kādus sagatavoja, un cenu latos, rubļos vai reihsmarkās, par ārstniecības ieteikumiem, signatūru dizainu ar vinjetēm un emblēmām, aptiekāru rokrakstu un, protams, cilvēkiem.
Cēsniece Dace Everse Muzeja krājumam nodevusi nelielu ģimenē saglabātu kolekciju. Signatūras ir no dažādām aptiekām, pārstāv ilgāku laika posmu – 17 gadus. Piemēram, recepšu kopijas no Cēsu Pilsētas aptiekas Rīgas ielā 7 rotātas ar pilsētas ģerboni greznā vinjetē. Zāles izsnieguši provizori L.Kalniņš un Kiwul (iespējams, pilsētas ārsts Ernsts Ķivuls). Vecajā Rātsnamā “Vecpilsētas” aptieka turpina darbu arī mūsdienās.
Divas signatūras no G.Trampedaha Vecās aptiekas Cēsīs, Rīgas ielā 30, zāles izsnieguši provizori Z.Ozoliņš un Akermans. Pēc ziņām “Cēsu hronikā” (Harmonija 2006) pilsētas trešā senākā aptieka atradusies Rīgas ielā 20, darbojusies līdz 1939.gadam, bet 1944.gadā ēka nodegusi.
Mainīgo laikmetu liecības lasāmas zāļu recepšu kopijās no Cēsu Jaunās, vēlāk Saules aptiekas Rīgas ielā 19, kur zāles izsnieguši provizori B.Brēmans, Vanadziņš un A.J.Vinzerejs. Padomju okupācijas laikā, 1941.gadā, par zālēm maksāts rubļos, receptes teksts drukāts ar rakstāmmašīnu. Otrā pusē norāde, ka sagatave iespiesta Aizputes kartonāžas fabrikā. Savukārt 1944.gadā pavirši un steigā aizpildīta Saules aptiekas signatūra bez adreses, sagatave drukāta Rīgā, par zālēm maksāts reihsmarkās. Saules aptieka Rīgas ielā 19 a darbojas arī mūsdienās.
Kolekcijā vēl viena signatūra no Lauvas aptiekas Rīgā, Kaļķu ielā.
Ar zāļu gatavošanu, pagatavoto zāļu kontroli un izsniegšanu lielākās aptiekās nodarbojās vairāki darbinieki. Receptārs pieņēma no slimnieka recepti, pārbaudīja atbilstību zāļu sastāvam, stipri iedarbīgo vielu devas, noformējumu un derīguma termiņu, kā arī novērtēja zāļu saderību, aprēķināja cenu un izsniedza slimniekam kvīti par pasūtījumu. Recepte nonāca pie asistenta, kurš sagatavoja zāles. Bija arī kontrolieris, kurš salīdzināja receptes priekšrakstu ar pasi, kurā ierakstītas izmantotās izejvielas un daudzums. Receptes kopiju jeb signatūru pielīmēja pie zāļu trauka kopā ar etiķeti. Visbeidzot receptārs izsniedza sagatavoto medikamentu, paskaidrojot slimniekam lietošanu.
Konsultējoties ar mediķiem, izburtojot senos rokrakstus un receptūras devu latīniskos nosaukumus, atklājās, ka izrakstīto zāļu saturs ir bijis vairāk homeopātisks – mazasinības, bezmiega, gremošanas traucējumu ārstēšanai, iegādāts arī aspirīna pulveris un aptiekā gatavots roku krēms.
Dacei Eversei par Eglīšu ģimenē saglabātajām 20.gadsimta sākuma zāļu signatūrām ir savs stāsts – gan par pētniecisku interesi, vācot dzimtas vēsturi un tradīciju neizmest zīmīgas lietas, gan piemiņu no vecvecākiem. Viens no signatūrās lasāmajiem uzrakstiem ir Daces Everses vecmāmiņas Jautrītes Matīss vārds un uzvārds, kura visdrīzāk bija tā, kura glabāja recepšu kopijas, lasāms arī vecmāmiņas māsas Amandas Matīss vārds. Trešais zāļu adresēts bijis Ansis Eglītis, Daces Everses vectēvs. 1924.gadā, kad izrakstītas zāles, Ansim bija 18 gadi un daudz pārdzīvojumu, jo traģiskā negadījumā zaudēja māti, viņam bija jārūpējas par jaunākajiem brāļiem un māsām un jākārto eksāmeni Priekuļu Lauksaimniecības skolā. Par spīti visam, skolu pabeidza ar labām sekmēm un studēja teoloģiju, studijas gan nepabeidza. Vēlāk A.Eglītis strādāja Priekuļu Selekcijas stacijā.
Komentāri